Ekspedīcijas laikā pētnieku grupa devās uz Valmieras teātri. Tur galvenais administrators un arī aktieris Arnolds Osis iepazīstināja ar rekonstruēto teātra ēku un saistoši stāstīja par notikumiem un pārmaiņām bagāto Valmieras teātra vēsturi. Pētnieki pabija jauntapušajās skatītāju zālēs – Lielajā zālē un Jaunajā zālē –, un dekorāciju darbnīcā, aplūkoja skatuves tehniku, kā arī apmeklēja leģendārā režisora Oļģerta Krodera piemiņas istabu. Ceļojums teātra vēsturē un tagadnē raisīja dziļu cieņu pret Valmieras teātra – profesionālā teātra Vidzemes reģionā – darbu, noturīgumu un nākotnes iecerēm.
Pētnieki noskatījās arī divas teātra izrādes – Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušo dēlu” Apaļajā zālē un Raiņa “Jāzepu un viņa brāļus” Laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve”. Šo abu latviešu dramaturģijas zelta klasikas lugas Valmieras teātra piedāvātajā laikmetīgajā stāstījuma veiksmīgi uzrunā mūsdienu skatītāju auditoriju, skarot ikvienam tik svarīgos cilvēku savstarpējo attiecību, cilvēka un viņa dzīves jēgas, cilvēka iekšējās un ārējās pasaules tapšanas un sabrukuma un citus jautājumus.
Bakalaura studiju programmas “Komunikācijas zinātne” 3. kursa studente Anželika Litvinoviča atzina: “Valmieras teātra izrādes “Pazudušais dēls” un “Jāzeps un viņa brāļi” ir lielisks piemērs, kā kanonizētie un plaši zināmie stāsti tiek pār-stāstīti. Abas izrādes bija piesātinātas ar kultūrvēsturiskajām atsaucēm, kā arī interesantiem un laikmetīgiem elementiem. Šie skatuves mākslas darbi ir arī emocionāli spēcīgi, un aktieri lieliski spēja nodot skatītājiem varoņu emocijas.” Apkopojot Valmieras teātrī gūtos iespaidus, docente Laura Ardava-Āboliņa norādīja: "Viesošanās atjaunotajā "Valmieras teātrī" bija bagātinoša. Skaistais teātris sajūsmināja ar savu dizainisko un funkcionālo veidolu, savukārt divas redzētās izrādes “Pazudušais dēls” un “Jāzeps un viņa brāļi” – skāra manu skatītājas sirdi, rosinot domāt par izrādes skarto un joprojām tik aktuālo problemātiku – attiecībām ar vecākiem, mātes lomu, audzināšanas pareizību vai nepareizību, spēju noticēt sev un vēl un vēl. Izcila teātra pieredze.” Savukārt emeritētā profesore Skaidrīte Lasmane piezīmēja: “Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušā dēla” traģisko aktualitāti apstiprināja Valmieras taksometra vadītājs teiktais: “Es katru dienu vadāju tādus Krustiņus.” Izrāde meklē skaidrojumu daudzu “pazudušo dēlu” dzīvēm. Savukārt Raiņa “Jāzeps un viņa brāli” atsedza baiso naida klātesamību un mokošu piedošanas/atriebības dilemmu. Abas izrādes apliecināja izcilu mākslas darbu mūsdienīga pārstāsta emocionālo un intelektuālo nozīmību.”
Ekspedīcijas laikā pētnieki aplūkoja arī jaunuzstādīto militarizētās tēlniecības kompozīciju ar kāpurķēžu bruņumašīnu Kadagā, padomju brāļu kapu memoriālu Valmierā, Pāvila Rozīša romāna “Valmieras puikas” varoņiem veltīto pieminekli u.c. memoriālās vietas, kā arī Valmieras muzeju. Tur pētnieku uzmanības centrā bija izstāde “Valmieras muzeja krājums Otrajā pasaules karā”, kurā izstādīti priekšmeti, kas saglabājušies pēc Sarkanās armijas izraisītā ugunsgrēka 1944. gada 23. septembrī, kurā bojāgāja Valmieras muzejs un tā kolekcijas.
Pētnieki piedalījās arī seminārā Vidzemes Augstskolā, kurā kopā ar projekta “Rīgas Uzvaras laukuma pār-stāstīšana” pētnieku grupu bija arī Augstskolas mācībspēki un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieki. Seminārā emeritētā profesore Skaidrīte Lasmane klātesošajiem piedāvāja ziņojumu “Laikmetīguma/laikmetīgie stāsti un pārstāsti”, kurā analizēja vairāku mūslaika un pagātnes stāstu un stāstīšanas prakšu panākumus un kultūrnozīmi.
Ekspedīcijā piedalījās pētnieki Vita Zelče, Skaidrīte Lasmane, Marita Zitmane, Laura Ardava-Āboliņa un Roberts Vīksne, studentes Evelīna Kukarela, Anželika Litvinoviča un Sintija Milovidova. Tajā iegūtos materiālus un atziņas LU pētnieki izmantos publikācijās un studiju darbā.
Ekspedīcija notika LZP FLPP projekta “Rīgas Uzvaras laukuma pār-stāstīšana” (lzp-2023/1-0237) īstenošanas ietvaros. Projekta uzmanības centrā – Uzvaras parka vēsture, šodiena un nākotne, kā arī memoriālās kultūras un komunikācijas problemātika.