Noticis seminārs par sarežģītu pagātnes tēmu reprezentāciju

Seminārā piedalījās arī LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) maģistra studiju programmas “Komunikācijas zinātne” un “Bibliotēkzinātne un informācija” studenti. Tajā pētnieki un studenti uzklausīja muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” gides un pētnieces Maijas Meieres-Ošas stāstu par muzeja izveidi, tā arhitektonisko un māksliniecisko koncepciju, muzeja ekspozīciju un komunikāciju ar dažādam auditorijām. Ar savu pieredzi muzeja darbā, sadarbības ar sabiedrību veidošanu un muzejpedagoģijā dalījās arī muzeja direktore Lolita Tomsone. 

Bakalaura studiju programmas “Komunikācijas zinātne” studente Anželika Litvinoviča, daloties iespaidos, stāstīja: “Žaņa Lipkes memoriāls ir atstājis spēcīgu iespaidu. Šķita ļoti svarīgi uzzināt, kādā veidā tiek izstāstīts holokausta traģiskums un par tiem cilvēkiem, kas ir glābuši ebrejus. Bija vērtīgi uzzināt vairāk par Ž. Lipkes personības šķautnēm, par kurām neesmu zinājusi agrāk – arī filmas “Tēvs Nakts” kontekstā. Muzeja gide uzsvēra svarīgākos un aizkustinošākos stāstus, lika aizdomāties par vairākām fundamentālām pārliecībām –, piemēram, kādi bija ebreju glābēji? Vai tie visi ir cilvēki, ko varam uzskatīt par varoņiem, ja zinām, ka dažkārt ebreji tika slēpti par samaksu, izmantojot seksuālo vardarbību vai kādos citos neētiskos veidos “aizsargāti” no nacistiem. No aplūkotās ekspozīcijas īpaši palika atmiņā pagraba stāvā izbūvēts betonēts bunkurs oriģinālajos izmēros. Šajā bunkurā nevar ieiet, tikai ieskatīties no bēniņu stāva. Gide uzsvēra filozofisko pamatojumu šādai konstrukcijai – cilvēki, kas nekad nav piedzīvojuši tos notikumus, nekad nevarēs tos pilnībā saprast un izjust, viņi nekad nevarēs “būt” tajā bunkurā. Tumšā, šaurā, aukstā, bezgaisa telpā, bez ūdens un labierīcībām. Arī memoriāla mājaslapā uzsvērts: “Padarot šo bunkuru apmeklētājiem nepieejamu, tikai apskatāmu no attāluma, memoriāls uzsver, ka tā mērķis nav meklēt identificēšanos ar kādreizējiem bunkura iemītniekiem un censties stiprināt vēsturisko apziņu šādiem vienkāršiem un nedaudz bērnišķīgiem līdzekļiem.” Ir vērtīgi analizēt, kādā veidā atmiņas institūcijas vēlas nodot savu vēstījumu un kādu lomu tajā ieņem apmeklētājs.”

Savukārt maģistra studiju programmas “Bibliotēkzinātne un informācija” studente Kerīna Venskus atzina: “Muzejs ir izvēlējies interesantu un inovatīvu pieeju tēmai. Ar galveno ekspozīciju vairākos stāvos, tehnoloģisko risinājumu izmantošanu notikuma aktualizēšanai jauniešiem un pieticīgo, bet iespaidīgo bēniņu telpu, Lipkes muzejs izceļas kā viens no pārsteidzošākajiem un vizuāli saistošākajiem muzejiem, ko ir sanācis apmeklēt. Diemžēl iepriekš maz bija dzirdēts par Žani Lipki un viņa veikumu, bet 100% viņš ir persona, par kuru vērts uzzināt vairāk.”

Ar saviem iespaidiem dalījās arī maģistra studiju programmas “Komunikācijas zinātne” students Aivars Madris: “Ļoti vērtīga bija iespēja maģistrantūras ietvaros apmeklēt Žaņa Lipkes memoriālu, lai ne vien teorētiskās lekcijās, bet arī reāla, fiziski sajūtama piemēra veidā apgūtu mācību vielu. Man šī nebija pirmā reize Lipkes muzejā, tomēr katrs apmeklējums šajā unikālajā vēstures, piemiņas un kultūras telpā ir īpašs tieši muzeja arhitektoniski vēstošās koncepcijas un erudītā, draudzīgā personāla dēļ. Mūsu semināra dalībnieki tika aplaimoti ar gides Maijas Meijeres-Ošas brīnišķīgi strukturēto, izjusto un godīgo stāstījumu par Lipkes ģimenes vēsturi un viņu paveiktā varoņdarba iekļaušanos kopējā holokausta paradigmā, ļaujot apjaust, cik liela nozīme šķietami neaptveramajās un neietekmējamajās “lielās vēstures” dzirnās tomēr ir katram indivīdam un viņa rīcībspējai. Holokausta norises Latvijā joprojām šķiet nepietiekami iegūlušās mūsu sabiedrības kopējā uztverē, diemžēl netrūkst cilvēku, tostarp izglītotu, kuru zināšanas un izpratne par šo ārkārtīgi pretrunīgo, vienlaikus traģisko un – kā liecina Lipkes stāsts – arī cilvēciska brīnuma pilno Latvijas un Eiropas vēstures epizodi ir stipri virspusējas vai pat pilnībā iztrūkstošas. Tāpēc Lipkes memoriāla esamība Latvijas kultūrtelpā ir nenovērtējams ieguvums, ne tikai kā izziņas, bet arī emociju gūšanas avotam. Priecēja, ka gan gides stāstījuma laikā, gan pēc tam studentiem un pētniekiem bija iespēja iesaistīties, uzdot jautājumus, izteikt viedokļus, tāpat bija gandarījums satikt arī memoriāla direktori Lolitu Tomsoni, ar kuru varējām pārspriest ne vien memoriāla pagātni, bet arī nākotni, kas šobrīd ir neskaidra valsts kultūrpolitikas neprognozējamo izmaiņu dēļ.”

LU ESZF Komunikācijas studiju nodaļas docente Laura Ardava-Āboliņa pēc semināra rezumēja: “Žaņa Lipkes memoriāla modernais dizains rada pārdomātu atmosfēru un muzeja vēstījums dziļi skar sirdi. Joprojām domās kavējos pie dzirdētajiem mutvārdu stāstiem par cilvēku dzīvēm. Teju viss ir tik neviennozīmīgs. Vējainais vakars piešķīra mūsu viesošanās reizei muzejā vēl spēcīgāku noskaņu.”

Seminārs muzejā “Žaņa Lipkes memoriāls” notika, pateicoties LZP FLPP projekta “Rīgas Uzvaras laukuma pār-stāstīšana” (lzp-2023/1-0237) īstenošanai. Tajā veikto pētījumu uzmanības centrā – Uzvaras parka vēsture, šodiena un nākotne, memoriālās kultūras un komunikācijas problemātika, kā mūslaika stāstīšanas un pagātnes pār-stāstīšanas prakses.