LU konference
“Daudziem senioriem ienākumi ir tik zemi, ka viņi nespēj atļauties ne digitālās ierīces, ne internetu. Īpaši sarežģīti tas ir vientuļajiem senioriem, kuriem vispirms jārūpējas par pamata vajadzībām – pajumti, pārtiku un veselību. Šādā situācijā runāt par digitālajiem rīkiem nav samērīgi. Turklāt tehnoloģijas mainās ļoti strauji – ja vakar apmācīja lietot datoru, tad šodien viss notiek telefonā, kur viss izskatās pavisam citādi. Bez dziļākas izpratnes šādas zināšanas senioriem bieži vien neko nedod,” uzsver ESZF docents
Vienlaikus A. Pokšāns norāda, ka nevar teikt, ka visi seniori būtu pilnīgi bezpalīdzīgi: “Daļa senioru labi orientējas digitālajos rīkos, īpaši tie, kas iepriekš strādājuši profesijās ar tehnoloģiju pieredzi, piemēram, skolotāji. Pozitīvi ir arī tas, ka vientuļajiem senioriem atbalsts nereti nāk no citiem senioriem – daudzdzīvokļu mājā kaimiņš var palīdzēt samaksāt rēķinus internetbankā tiem, kas to neprot. Arī sociālie darbinieki bieži palīdz, taču šādā gadījumā pastāv riski, jo seniors nodod trešajai personai savus datus vai pat bankas karti.”
Pētījuma salīdzinājums iezīmēja būtiskas atšķirības starp valstīm. Somijā un Zviedrijā digitalizācijas līmenis ir daudz augstāks, un lielākā daļa senioru aktīvi izmanto digitālos pakalpojumus. To sekmē augstāks dzīves un ienākumu līmenis, kā arī pieejamo kursu piedāvājums, kurus seniori var apmeklēt, jo viņiem ir gan laiks, gan veselība to darīt. Savukārt Vācijā joprojām liela nozīme tiek piešķirta tradicionālajai infrastruktūrai, un digitalizācijas temps ir lēnāks, tādēļ dažos aspektos Latvijas seniori ir pat digitāli aktīvāki. Tomēr Latvijā digitalizācija bieži vien tiek uztverta nevis kā atbalsts, bet kā spiests pienākums – “tu tiksi digitalizēts, vēlies to vai ne”. Tas rada pretestību un nevienlīdzību, īpaši vientuļo senioru vidū. Turklāt ieteikums, ka senioriem digitālajā vidē vienmēr palīdzēs tuvinieki, nav pamatots – daudziem tādu vienkārši nav. Tas aktualizē jautājumu par plašākas atbalsta sistēmas nepieciešamību un alternatīvu risinājumu pieejamību.
Lai mazinātu šo plaisu, ir būtiski saglabāt ne tikai papīra dokumentu un klātienes pakalpojumu pieejamību, bet arī attīstīt atbalsta sistēmas. Kā uzsver ESZF docents, attālinātas konsultācijas senioriem bieži rada sajūtu, ka viņi tiek uztverti tikai kā “vēl viens cipariņš”. Tikai klātienē iespējams nodrošināt cieņpilnu saskarsmi un īstu uzklausīšanu: “Ja sēžu pretī, ir daudz grūtāk ignorēt to, ko saku, jo – rekur es esmu un man tiešām ir 83 gadi.” Tādēļ būtiski saglabāt iespēju dokumentus iesniegt papīra formātā un pakalpojumus saņemt klātienē. Vienlaikus A. Pokšāns mudina seniorus pēc palīdzības vērsties bibliotēkās un vienotajos klientu apkalpošanas centros, kā arī izmantot sociālo darbinieku atbalstu, atceroties drošības jautājumus. Lielu nozīmi spēlē arī senioru organizācijas, kur savstarpējs atbalsts palīdz ne vien orientēties digitalizācijas vidē, bet arī uzlabo dzīves kvalitāti un mazina problēmas, ko rada digitalizācijas radītās grūtības.
Pilns raksts publicēts un lasāms laikraksta “Ievas Padomu Avīzes” 1. oktobra numurā.
 Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) pētnieki kopā ar kolēģiem no Kārlstades Universitātes, Hankenas Ekonomikas skolas un Frankfurtes Gētes Universitātes pavisam nesen veica pētījumu, meklējot praktiskus risinājumus izaicinājumiem, ar kuriem digitalizācijas laikmetā saskaras seniori. Šī pētījuma rezultātus intervijā laikrakstam “Ievas Padomu Avīze” skaidro ESZF antropoloģijas docents, projekta pētnieks Artūrs Pokšāns.){kind=link}