LU konference
Statistika ir nepielūdzama…
2025. gada 2. ceturksnī iekšzemes kopprodukts (IKP) Latvijā palielinājies par 1,7% (liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP)), savukārt gada 1. ceturksnī bija kritums (par 0,3%), un tas turpinājies jau 5.ceturksni pēc kārtas (kopš 2024. gada sākuma). Par ekonomikas stagnāciju liecina arī Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) statistika par situāciju darba tirgū - lai arī bezdarba līmenis samazinās un šobrīd ir zem 5%, krītas arī brīvo darba vietu jeb vakanču skaits, kas norāda uz ierobežoto darbaspēka pieprasījumu, kas bieži raksturīgs periodiem, kad ekonomikas izaugsme ir lēna vai apstājusies. Ja gada sākumā bija brīvas gandrīz 15 000 darba vietas, septembra beigās NVA reģistrētas 12 347 vakances, no kurām lielākā daļa (7907) Rīgas reģionā. Savukārt ārpus Rīgas esošajiem bezdarbniekiem atrast darbu kļūst arvien grūtāk. Vienlaikus, pastāvot strukturālam darbaspēka trūkumam, īpaši augsti kvalificētās profesijās, turpinās algu pieaugums, kas palielina ražošanas izmaksas un veicina arī cenu kāpumu.
Šā gada deviņos mēnešos inflācija Latvijā bija 3,4%, un mēreni augsts, bet noturīgs cenu līmenis. Tāpat saglabājas augsta nenoteiktība ārējā vidē, kas atstāj negatīvu ietekmi uz Latvijas eksportētājiem. Lai gan eksporta vērtība 2025. gada astoņos mēnešos salīdzinājumā ar gadu iepriekš ir pieaugusi par 3,7%, tomēr tā rēķināta faktiskajās cenās, ņemot vērā preču vērtību eiro, nevis to fizisko daudzumu (izslēdzot cenu izmaiņu ietekmi, reālais eksporta kāpums ir daudz mērenāks). Turklāt importa vērtība šā gada astoņos mēnešos samazinājās par 1,6%, kas, lai gan pozitīvi ietekmēja ārējās tirdzniecības bilanci (samazināja tās deficītu), taču norāda uz iekšzemes pieprasījuma (mājsaimniecību un uzņēmumu izdevumu) kritumu. Gan mājsaimniecību patēriņu raksturojošie rādītāji, tostarp maksājumu karšu dati, uzņēmēju konfidences rādītāji un ieguldījumu dinamika (privātās investīcijas), kā arī joprojām vājā banku kreditēšana norāda uz zemo ekonomisko aktivitāti un nepieciešamību to veicināt.
Nepietiekama cilvēkkapitāla izmantošanas efektivitāte
Viena no risinājumu iespējām – vajadzētu paskatīties uz mūsu līdz šim neizmantoto potenciālu un saprast, kā varētu to lietderīgi izmantot. Tā, piemēram, uzlabojot iedzīvotāju digitālas u.c. prasmes, var palielināt cilvēkkapitāla izmantošanas efektivitāti, kas mūsdienās ir viens no nozīmīgākajiem izaugsmes faktoriem. Tāpat būtu jāsaprot, kāpēc ilgstoši nespējam atrisināt visiem zināmās problēmas - ēnu ekonomiku, ienākumu un reģionālo nevienlīdzību, emigrāciju u.c., kas ierobežo mūsu ekonomiskā potenciāla pilnvērtīgu attīstību. Ēnu ekonomikas apjoms joprojām veido vairāk nekā 1/5 no visas tautsaimniecības, bet būvniecībā, lai arī ir to ierobežojošie pasākumi, tā ir 1/3 no nozares pievienotās vērtības. Iespējams, problēma ir iedzīvotāju un uzņēmēju neuzticība valdības īstenotajai politikai, kā arī zemā valsts institūciju kvalitāte. Ir pētījumi, kuros pierādīts - jo labākas institūcijas – normatīvo regulējumu kvalitāte, sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā un beznosacījuma likuma spēks, – jo drošāk uzņēmumi investē ekonomikā un tautsaimniecība var attīstīties. Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem Latvijā gandrīz 54% iedzīvotāju neuzticas valdībai (par 10 procentpunktiem vairāk nekā vidēji OECD valstīs). Tāpēc ir svarīgi stiprināt valsts sadarbību ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem, rādot, ka publiskie līdzekļi tiek ieguldīti caurspīdīgi un efektīvi.
Veicināt lielu ienākumu radīšanas potenciālu
Otra iespēja – atrast jaunas jomas, ko attīstīt, un mēģināt pārdalīt resursus no aktivitātēm ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību uz tādām, kam ir potenciāls radīt lielus ienākumus. Kā liecina ANO veidotais Konkurētspējīgas rūpnieciskās darbības indekss (Competitive Industrial Performance Index), kas analizē valstu rūpniecības uzņēmumu spēju ražot un eksportēt konkurētspējīgi un strukturāli tos pārveidot, Latvijā rūpniecības struktūrā joprojām dominē resursos balstīta ražošana. Divas lielākās apstrādes rūpniecības apakšnozares ir kokapstrāde un pārtikas rūpniecība, kas veido gandrīz pusi no nozares pievienotās vērtības un ir galvenās preču grupas arī Latvijas eksportā (40% no preču eksporta veido lauksaimniecības, zivsaimniecības, pārtikas un meža nozares produkti). Turklāt gan tautsaimniecībā kopumā, gan apstrādes rūpniecībā dominē mikro un mazie uzņēmumi, kuriem ir ierobežoti līdzekļi un kapacitāte investēt vai radīt inovācijas un jaunus risinājumus, kas varētu nodrošināt ekonomikas straujākai izaugsmei nepieciešamo izrāvienu (pēc CSP datiem 2023. gadā Latvijā darbojās tikai 62 apstrādes rūpniecības uzņēmumi ar darbinieku skaitu virs 250 jeb 0,5% no kopējā nozares uzņēmumu skaita.
Ekonomikas modeļa balstīšana uz zemo tehnoloģiju nozarēm un mikro uzņēmumiem ir būtiskākie šķēršļi, kas ierobežo mūsu ekonomiskā potenciāla pilnvērtīgu izmantošanu un produktivitātes palielināšanu, bet tas nepieciešams, lai varētu izveidot efektīvu un konkurētspējīgu nozaru struktūru, kas vērsta uz ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību, kā arī pievienotās vērtības un iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tāpat ir vajadzīga pārdomāta un sistemātiska valsts atbalsta politika, lai novērstu reģionālās u.c. disproporcijas, kā arī skaidra attīstības vīzija, ko atbalstītu sabiedrības vairākums, lai atgrieztu iedzīvotāju uzticību valdībai un tās institūcijām. Tā, piemēram, lai veicinātu pašvaldību iesaisti nodarbinātības veicināšanā un jaunu darba vietu veidošanā, būtu jānovirza daļa iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) tās pašvaldības budžetā, kurā reāli uzņēmums darbojas. Patlaban pašvaldības cīnās par deklarētajiem iedzīvotājiem, lai iegūtu savā budžetā papildu ieņēmumus no viņu nomaksātā IIN, bet nav ieinteresētas tiešā uzņēmējdarbības attīstībā savā teritorijā, jo tas var radīt jaunas problēmas (infrastruktūras un vides pielāgošanu, troksni, piesārņojumu u.tml.), kas būs jārisina.
Spēcīgu reģionālo attīstības centru nepieciešamība
Straujāku reģionu attīstību ierobežo sliktā ceļu kvalitāte un neattīstītā (faktiski neesošā) sabiedriskā transporta struktūra. Mūsu ekonomika ir centrēta Rīgā, kamēr daudzi reģioni stagnē un joprojām nevaram no Rīgas divu stundu laikā ar vilcienu nokļūt ne līdz Liepājai, ne Rēzeknei, ne arī Daugavpilij (sabiedriskā transporta satiksme ir neregulāra un lēna, nepastāv reģionālā savienojamība). Tāpēc ir svarīgi veidot spēcīgus reģionālos attīstības centrus, kas piedāvā labu infrastruktūru, kvalitatīvu izglītību un uzņēmējdarbības vidi un piesaista gan iedzīvotājus, gan investorus.
Zaļās transformācijas ceļš
Latvija var kļūt par Baltijas līderi zaļajā enerģētikā, jo mums jau patlaban ir ceturtais augstākais atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas galapatēriņā Eiropas Savienībā (ES) (43,2%, kamēr ES vidēji - 24,6 %). Svarīgi ir nepazaudēt savas pozīcijas, stiprinot mūsu energoneatkarību (t.sk. uzglabāšanas jaudas), investējot atjaunojamajā enerģijā (vējš, biometāns, saules enerģija), kā arī attīstot energoefektivitātes tehnoloģijas un eksportspējīgus risinājumus.
Secinājumi
Latvijas ekonomikas attīstības atjaunošanai nepieciešami stimuli, kas palielina produktivitāti, veicina cilvēkkapitāla attīstību un zaļo transformāciju, kā arī reģionālo sabalansētību un ekonomikas noturību pret ārējiem šokiem. Tās izaugsmes stratēģija jābalsta uz cilvēkkapitālu, labu pārvaldību un uzticības atjaunošanu, pierādot, ka ieguldījumi izglītībā, tehnoloģijās, digitalizācijā un zaļajā enerģijā dod taustāmu labumu, radot īstu “sniega bumbas” efektu.
