Nosacīti visus mikronodokļa maksātājus var sadalīt divās grupās: mikronodokļa maksātāji, kam vienīgais ienākuma avots ir mikrouzņēmums, un otra grupa - mikrouzņēmumi, kas radīti, lai gūtu papildus ienākumus ārpus sava pamatdarba, kurā sociālās garantijas ir nodrošinātas. Mikrouzņēmumos, kas ir vienīgais ienākumu gūšanas avots, valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas (VSOAI) ir atkarīgas no neto apgrozījuma un nodarbināto skaita mēnesī, savukārt vispārējā nodokļa režīma maksātāja darbinieka VSOAI ir atkarīgas no bruto algas lieluma. Pašreizējais regulējums mikronodokļa maksātājiem pieļauj 100 000 eiro lielu apgrozījumu gadā, bet nodokļu politikas koncepcija paredz samazināt pieļaujamo apgrozījumu līdz 40 000 vai 50 000 eiro gadā. Mūsu veiktie aprēķini liecina, ka sociālās garantijas mikronodokļa maksātāja režīmā strādājošajiem ir līdzvērtīgas vispārējā režīma nodokļa maksātājiem gadījumā, ja neto apgrozījums, no kura tiek maksāts mikrouzņēmuma nodoklis, ir vismaz 3250 eiro mēnesī un uzņēmumā strādā ne vairāk kā viens darbinieks ar bruto samaksu 720 eiro vai divi darbinieki ar bruto samaksu 500 eiro mēnesī. Pieaugot apgrozījumam, no sociālo garantiju viedokļa mikronodokļa režīmā strādāt ir izdevīgi ne vairāk kā trīs darbiniekiem.
Tāpēc, lai veicinātu mazās uzņēmējdarbības attīstību un vienlaikus nodrošinātu sociālās garantijas mikrouzņēmuma darbiniekiem, nebūtu lietderīgi samazināt pašreizējo pieļaujamo apgrozījuma apjomu gadā, bet gan noteikt progresīvu nodokļu likmi pārsniegumam. Kā liecina starptautiskā prakse, samērīga nodokļu progresivitāte ļauj mazam uzņēmumam attīstīties un iekļauties vispārējā nodokļu maksāšanas režīmā.
Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 05.06.2017.