Līga Leitane, Larisa Bule, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektores

Detalizēti izvērtējot jauno nodokļu likumdošanu, jāsecina, ka ir virkne pasākumu, kas neveicinās sistēmas sakārtošanu.

Sākot ar 2018. gadu, likumā par IIN noteikts, ka saimnieciskās darbības veicējiem ir tiesības saistītajos izdevumos pilnā apmērā iekļaut tikai darba algu, darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, nekustamā īpašuma nodokli, pamatlīdzekļu nolietojumu un kompensācijas īrniekiem par dzīvojamo telpu atbrīvošanu un īres līguma laušanu sakarā ar dzīvojamās telpas kapitālremontu vai telpu pārbūvi saimnieciskās darbības veikšanai. Savukārt citu izmaksu iekļaušana ir, nevis vadoties pēc faktiskā izdevumu apmēra, bet tikai tādā apmērā, lai kopā ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi nepārsniedz 80 procentus no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem. Faktiski tas nozīmē, ka neatkarīgi no saimnieciskās darbības rezultāta - zaudējumiem vai ļoti maziem ienākumiem -, nodoklis jāmaksā no 20% ieņēmumu. Tādējādi var secināt, ka saimnieciskās darbības veicējiem zaudējumu iespējamība nav pieļaujama un nodoklis no darbības būs jāmaksā neatkarīgi no zaudējumu apmēra. Ir neloģiski uzskatīt, ka darbība visos laika periodos ir un būs ar peļņu, bet, piemērojot jauno nodokļa nosacījumu, iespējamā zaudējumu rašanās netiks ņemta vērā. Jau ilglaicīgi pastāvošā kārtība, kas paredz katra mēneša ienākuma līmeņa aprēķināšanu un VSOAI iemaksu veikšanu, neparedz iespēju ņemt vērā darbības nevienmērīgumu. Nodokļa piemērošana no 20% ieņēmumu un VSOAI maksājums, kas papildus jāveic 5% apmērā no katra mēneša ienākuma, kā arī VSOAI maksājums no minimālās darba samaksas, ja ienākums attiecīgajā mēnesī ir virs minimālās algas, kopā rada visai būtisku nodokļu sloga palielinājumu salīdzinājumā ar 2017. gadu. Var skaidri redzēt, ka nodokļa reformas ietvarā nav bijis paredzēts izdarīt izmaiņas, lai samazinātu administratīvo slogu uzņēmējiem, bet gan vienkārši fiskāls mērķis - palielināt ienākumus valsts budžetā. Reālās situācijas ignorēšana ir tuvredzīga. Visos valsts budžeta plānošanas dokumentos ir definēts mērķis - cīnīties ar ēnu ekonomiku. Tomēr, analizējot regulējuma iespējamo ietekmi uz uzņēmējdarbību, to var vērtēt kā nepārdomātu, jo netiek ievērotas biznesa īpatnības, sakarības un loģika. Spriežot pēc paredzētā regulējuma, var izdarīt secinājumu, ka tas ir vairāk vērsts uz nodokļu iekasēšanu, nevis uzņēmējdarbības stimulēšanu un konkurētspējas palielināšanu. Tuvojoties jaunā regulējuma darbības posmam, daudzi uzņēmēji lems, ko un kā darīt nākotnē. Neapdomīga regulējuma noteikšana var būt gan priekšnoteikums ēnu ekonomikas palielināšanai, gan arī ekonomiskās aktivitātes izmaiņām.

Dalīties