LU konference
Tieši pirms Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), es dzīvoju Rīgā. Visapkārt jutu optimismu un cerību, ka pavisam drīz Baltijas valstis sasniegs ES 15 valstu ekonomiskās attīstības līmeni. No 2005. līdz 2007. gadam Baltijas valstu IKP pieauguma temps bija aptuveni desmit procentu gadā, turklāt katrā no trijām valstīm vismaz vienu gadu izaugsmes rādītājs pārsniedza šo atzīmi. Protams, ka pie šādiem tempiem, ekonomikas apmērs desmit gadu laikā divkāršojās. Arī bezdarba līmenis ievērojami kritās.
Taču jau 2008./2009. gadā Baltijas reģionu iedragāja globālā finanšu krīze. Īpaši smagi tā skāra tieši Latviju. Bija nepieciešams pieņemt svarīgus lēmumus, un visas trīs Baltijas valstis izlēma ieviest fiksētā valūtas kursa politiku. ES šo apņemšanos atbalstīja, un tā tika izvirzīta par nosacījumu eiro ieviešanai. Šī politika paredzēja bargu taupības pasākumu uzsākšanu. Tika samazināts darbavietu skaits, algas, kā arī izdevumi sociālajām, izglītības un veselības programmām.
Lai palielinātu Latvijas ekonomisko konkurētspēju, cerībā uz ātrāku ekonomikas atveseļošanos Starptautiskais Valūtas fonds ieteica Latvijas lata devalvāciju 15% apmērā. Ārvalstu, it sevišķi Zviedrijas, bankas pret šo lēmumu iebilda, izsakot bažas par to, ka devalvācija ietekmēs to portfeli: daudzi šo banku klienti bija veikuši aizņēmumu eiro valūtā. Arī ES pauda bažas par lata devalvācijas ietekmi uz Latvijas ekonomiku.
Būsim atklāti – 2005. līdz 2007. gadā Baltijas valstu IKP izaugsmes pamatā nebija fiskālās nelīdzsvarotības; Igaunijas budžetā šajā periodā tika reģistrēts pārpalikums, bet Latvijas un Lietuvas budžeti bija gandrīz līdzsvaroti. Ekonomikas strauju pieaugumu izraisīja pārmērīgs patēriņš un ārzemju investoru ieguldījumi, kā arī kļūdaina pašmāju ekonomikas izpratne. Bankas pie atbildības tā arī netika sauktas.
Tā vietā visās trijās Baltijas valstīs, kurās ir viens no visaugstākajiem nabadzības, sociālās atstumtības un ienākumu nevienlīdzības riskam pakļauto cilvēku skaits ES, tika īstenoti taupības pasākumi. Vairāk uzmanības tika pievērsts banku glābšanai, nevis maznodrošināto personu labklājības veicināšanai. Kā pētnieks esmu mēģinājis izprast, kā Baltijas valstis pēkšņi kļuva tik neoliberālas, kādēļ tās pieņēma tik ekstrēmu brīvā tirgus filozofiju?!
2005. gada intervijā izdevumam Brussels Journal Marts Lārs, kurš 1992. gadā (neilgi pēc valstiskuma atjaunošanas) tika ievēlēts par Igaunijas premjerministru, atklāja: «Par laimi, es nebiju ekonomists. [..] Biju izlasījis tikai vienu grāmatu par ekonomikas zinātni – Miltona Frīdmana Izvēles brīvību (Free to Choose). Tolaik es par to neko nesapratu, tādēļ domāju, ka Rietumos īstenotās ekonomiskās reformas spēj izskaidrot Frīdmana rakstīto par guvumiem no privatizācijas, vienotiem nodokļiem un muitas tiesību atcelšanas.» Un Lārs Igaunijā īstenoja Frīdmana politiku: politiku, kas nekad iepriekš nebija tikusi ieviesta nevienā citā pasaules valstī, pat ne Frīdmana dzimtenē ASV.
Pēdējo desmit gadu laikā esmu pasniedzis lekcijas visu trīs Baltijas valstu universitātēs. Esmu runājis ar studentiem. Daudzi no viņiem pametuši dzimteni un devušies uz kādu bagātāku valsti. Baltijas valstu iedzīvotāji nav pieraduši cīnīties pret nesekmīgu valsts politiku, viņi izvēlas doties prom.
Latvijā un Lietuvā emigrācijas līmenis ir jo sevišķi augsts. Ir skumji noskatīties, cik lēni Baltijas valstis atkopjas pēc krīzes. Ja tā turpināsies, tās bagātāko ES dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeni tuvākajā nākotnē tā arī nesasniegs. Baltijas valstu jaunieši, kas dzimteni pametuši, visticamāk, nevēlēsies atgriezties mājās, kur tos sagaida zemas darba algas un vājas sociālās labklājības sistēmas.
Bet Baltijas valstīm vēl ir iespēja mainīties. Tās var kļūt konkurētspējīgākas, ieguldot vairāk resursu izglītībā, zinātnē, pētniecībā un infrastruktūrā. Baltijas valstis var pilnveidot nodokļu sistēmu, ieviešot progresīvā nodokļa likmi un paaugstinot ienākuma, zemes un kapitāla nodokli. Tās var pamazām uzlabot labklājības un veselības aprūpes sistēmas. Latvija, Lietuva un Igaunija ir modernas valstis, un tām ir jānodrošina un ir jāspēj nodrošināt tur dzīvojošajiem jauniešiem iespējas attīstīties. Hilmars Hilmarsons, Ekonomikas un starptautiskās vadībzinātnes profesors Akureiri Universitātē Islandē, Latvijas Universitātesviesprofesors, Pasaules Bankas pārstāvniecības Rīgā darbinieks 1999.–2003. g. Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 07.04.2017.
Lai palielinātu Latvijas ekonomisko konkurētspēju, cerībā uz ātrāku ekonomikas atveseļošanos Starptautiskais Valūtas fonds ieteica Latvijas lata devalvāciju 15% apmērā. Ārvalstu, it sevišķi Zviedrijas, bankas pret šo lēmumu iebilda, izsakot bažas par to, ka devalvācija ietekmēs to portfeli: daudzi šo banku klienti bija veikuši aizņēmumu eiro valūtā. Arī ES pauda bažas par lata devalvācijas ietekmi uz Latvijas ekonomiku.
Būsim atklāti – 2005. līdz 2007. gadā Baltijas valstu IKP izaugsmes pamatā nebija fiskālās nelīdzsvarotības; Igaunijas budžetā šajā periodā tika reģistrēts pārpalikums, bet Latvijas un Lietuvas budžeti bija gandrīz līdzsvaroti. Ekonomikas strauju pieaugumu izraisīja pārmērīgs patēriņš un ārzemju investoru ieguldījumi, kā arī kļūdaina pašmāju ekonomikas izpratne. Bankas pie atbildības tā arī netika sauktas.
Tā vietā visās trijās Baltijas valstīs, kurās ir viens no visaugstākajiem nabadzības, sociālās atstumtības un ienākumu nevienlīdzības riskam pakļauto cilvēku skaits ES, tika īstenoti taupības pasākumi. Vairāk uzmanības tika pievērsts banku glābšanai, nevis maznodrošināto personu labklājības veicināšanai. Kā pētnieks esmu mēģinājis izprast, kā Baltijas valstis pēkšņi kļuva tik neoliberālas, kādēļ tās pieņēma tik ekstrēmu brīvā tirgus filozofiju?!
2005. gada intervijā izdevumam Brussels Journal Marts Lārs, kurš 1992. gadā (neilgi pēc valstiskuma atjaunošanas) tika ievēlēts par Igaunijas premjerministru, atklāja: «Par laimi, es nebiju ekonomists. [..] Biju izlasījis tikai vienu grāmatu par ekonomikas zinātni – Miltona Frīdmana Izvēles brīvību (Free to Choose). Tolaik es par to neko nesapratu, tādēļ domāju, ka Rietumos īstenotās ekonomiskās reformas spēj izskaidrot Frīdmana rakstīto par guvumiem no privatizācijas, vienotiem nodokļiem un muitas tiesību atcelšanas.» Un Lārs Igaunijā īstenoja Frīdmana politiku: politiku, kas nekad iepriekš nebija tikusi ieviesta nevienā citā pasaules valstī, pat ne Frīdmana dzimtenē ASV.
Pēdējo desmit gadu laikā esmu pasniedzis lekcijas visu trīs Baltijas valstu universitātēs. Esmu runājis ar studentiem. Daudzi no viņiem pametuši dzimteni un devušies uz kādu bagātāku valsti. Baltijas valstu iedzīvotāji nav pieraduši cīnīties pret nesekmīgu valsts politiku, viņi izvēlas doties prom.
Latvijā un Lietuvā emigrācijas līmenis ir jo sevišķi augsts. Ir skumji noskatīties, cik lēni Baltijas valstis atkopjas pēc krīzes. Ja tā turpināsies, tās bagātāko ES dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeni tuvākajā nākotnē tā arī nesasniegs. Baltijas valstu jaunieši, kas dzimteni pametuši, visticamāk, nevēlēsies atgriezties mājās, kur tos sagaida zemas darba algas un vājas sociālās labklājības sistēmas.
Bet Baltijas valstīm vēl ir iespēja mainīties. Tās var kļūt konkurētspējīgākas, ieguldot vairāk resursu izglītībā, zinātnē, pētniecībā un infrastruktūrā. Baltijas valstis var pilnveidot nodokļu sistēmu, ieviešot progresīvā nodokļa likmi un paaugstinot ienākuma, zemes un kapitāla nodokli. Tās var pamazām uzlabot labklājības un veselības aprūpes sistēmas. Latvija, Lietuva un Igaunija ir modernas valstis, un tām ir jānodrošina un ir jāspēj nodrošināt tur dzīvojošajiem jauniešiem iespējas attīstīties. Hilmars Hilmarsons, Ekonomikas un starptautiskās vadībzinātnes profesors Akureiri Universitātē Islandē, Latvijas Universitātesviesprofesors, Pasaules Bankas pārstāvniecības Rīgā darbinieks 1999.–2003. g. Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 07.04.2017.
, es dzīvoju Rīgā. Visapkārt jutu optimismu un cerību, ka pavisam drīz Baltijas valstis sasniegs ES 15 valstu ekonomiskās attīstības līmeni. No 2005. līdz 2007. gadam Baltijas valstu IKP pieauguma temps bija aptuveni desmit procentu gadā, turklāt katrā no trijām valstīm vismaz vienu gadu izaugsmes rādītājs pārsniedza šo atzīmi. Protams, ka pie šādiem tempiem, ekonomikas apmērs desmit gadu laikā divkāršojās. Arī bezdarba līmenis ievērojami kritās. ){kind=link}