LU konference
LU SZF studente Laine Karlsone dalās pieredzē par savu dalību Erasmus+ studiju apmaiņas programmā, kura viņu aizvedusi uz Bahčesehiras universitāti Stambulā, Turcijā.
Kad sāku domāt par braukšanu Erasmus apmaiņā, mans pirmais un galvenais kritērijs bija, lai studijas apmaiņas universitātē notiek angļu valodā. Nav tā, ka man būtu kādas pretenzijas pret citām valodām, bet mans mērķis bija uzlabot savas angļu valodas zināšanas, nevis iemācīties jaunu valodu. Bahcesehir universitāte Stambulā bija viena no retajām, kuras mājas lapā skaidri bija norādīts, ka studijas notiek angliski un arī piedāvātais kursu klāsts likās gana plašs un interesants. Tā nu es esmu šeit un esmu vairāk kā gandarīta par savu izvēli!
Lai gan rakstīts ir viens, bet redzēt savām acīm, dzirdēt savām ausīm ir pavisam kas cits, tāpēc līdz studiju sākumam tomēr bija neliels satraukums, vai tiešām viss arī notiks angliski. Par laimi – jā, notiek angliski!!! Ja kursā ir kaut viens Erasmus students, mācības notiek angliski. Ja nav – viņi labprātāk vada nodarbības turciski, bet tas jau mani vairs neskar. Piemēram, ir viens kurss, kurā esmu vienīgā Erasmus studente starp turku studentiem un tikai manis dēļ tas tiek vadīts angliski. Bija arī viens kurss, no kura atteicos, jo realitātē, kad bija jāsākas studijām, pasniedzēja nebija spējīga angliski pateikt nevienu vārdu. Man tika piedāvāts asistents, kas man palīdzētu šajā kursā, bet es nevēlējos tādu pastarpinātu komunikāciju. Šis kurss bija liels izņēmums, jo pat vietējie turku studenti pirmo reizi dzirdēja, par kursu, kas nav pieejams angliski. Lai gan pasniedzēji kursus vada angliski, liela daļa turku studentu atbild, uzdod jautājumus un izsaka savus komentārus turciski. Tālākais ir atkarīgs no pasniedzēja – ir tādi, kas liek viņiem atkārtot savu sakāmo angliski, ir tādi, kas atbild angliski, ir tādi, kas atbild turciski un tad pārtulko šo sarunu angliski. Katrā ziņā rūpējas par to, lai Erasmus studenti nebūtu dezinformēti.
Studiju kursi – te var atrast visu, ko vien sirds kāro! Mums, Erasmus studentiem, nav nekādu ierobežojumu kursu izvēlē – svarīgi tikai, lai kurss tiek piedāvāts rudens semestrī un tas laika ziņā nepārklājas ar citiem manis izvēlētajiem kursiem. Manuprāt, komunikācijas zinātņu fakultāte šeit ir patiešām lieliska. Tajā ietilpst vairākas programmas - fotografēšana un video, kino un televīzija, jaunie mediji, komunikācijas dizains, sabiedriskās attiecības, reklāma. Kursu iespējas ir vēl jo plašākas, un pats labākais ir tas, ka mēs varam izvēlēties kursus no jebkuras studiju programmas. Iepazīstoties ar kursu aprakstu internetā jau ir redzams, kādu daļu no kursa sastāda praktiskā un kādu teorētiskā daļā. Es pārsvarā izvēlējos praktiskos kursus, piemēram fotografēšanu, gaismošanu studijā, video apstrādi u.c. Ir ļoti interesanti – daudz praktisku zināšanu un uzdevumu, lieliski pasniedzēji, kuri acīmredzami ir savas jomas profesionāļi un fanātiķi, kuri ar milzīgu entuziasmu dalās ar studentiem it visā, ko viņi zina un māk. Viņi dod iespējas arī ārpus skolas, kuras būtu grēks neizmantot. Kā brīnišķīgu piemēru varu minēt savu pasniedzēju – vienu no slavenākajiem producentiem Turcijā. Mums, četriem Erasmus studentiem, tika dota iespēja piedalīties nakts filmēšanā lielveikalā. Mums pakaļ tika atsūtīta smalka mašīna, kas mūs nogādāja lielveikalā. Pasniedzējs mūs iepazīstināja ar visiem – filmēšanas komandu, aktieriem, arī slavenāko Turcijas aktieri (kura ienākumi gadā ir summa ar sešām nullēm). Ar viņiem kopā ēdām vakariņās restorānā, pļāpājām, jokojām it kā būtu sen pazīstami draugi. Pret mums izturējās kā pret smalkākajiem viesiem. Par vakariņām jāmaksā mums nebija, visu filmēšanas laiku mums tika pienesti dzērieni un uzkodas. Varējām sēdēt pie pasniedzēja producentu teltī, speciāli mums tika pastāstīts un parādīts it viss par kamerām, filmēšanu utt. Tas bija kaut kas prātam neaptverams – redzēt to visu realitātē, izbaudīt to dzīvi, kādu izbauda lielās zvaigznes. Iedomājieties, kā viņu dzīvi parasti parāda filmās… Iedomājāties? Tieši tā arī tas viss ar mums notika, nebija jāsatraucas ne par ko, tajā naktī baudījām zelta dzīvi un ieguvām neatsveramu pieredzi. Te pasniedzēji ir gatavi studentiem dot ļoti daudz, ir tikai jāatpleš rokas un tas viss jāpaņem.
Atgriežoties pie kursu dažādības – vislabāk ir apskatīt Bahcesehir mājas lapu. Kursu ir ļoti daudz, noteikti var atrast visu, ko vien vēlas – scenāriju rakstīšana, filmu producēšana, 3D attēlu modelēšana, kaligrāfija un vēl, un vēl, un vēl. Par kursu izvēli arī nav jāsatraucas – pirmajā nedēļā ir iespēja apmeklēt visus iespējamos kursus un reģistrēties tiem, kurus vēlies. Ja tomēr mēneša laikā saproti, ka kādu kursu gribi mainīt, tam tiek dota nedēļa septembra beigās, kad vari mainīt savus izvēlētos kursus uz citiem. Ja ir kādas problēmas vai neskaidrības, mums ir divi lieli palīgi. Pirmais – mūsu fakultātes koordinatore, kura ir superatvērta, pretimnākoša un ir iedevusi mums visus savus iespējamos kontaktus, un vienmēr ir sasniedzama caur Whatsapp.
Otrs un patiesībā vislielākais mūsu palīgs ir buddy friend. Nedēļu pirms došanās uz Stambulu, man atrakstīja turku meitene no Bahcesehir universitātes. Deva padomus, atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, sagaidīja mani lidostā, nogādāja mājvietā un visu šo laiku ir bijusi mans lielākais atbalsts un draugs šeit. Visas papīru lietas, visi sadzīviskie jautājumi – kā kaut kas, zinu, ka viņa vienmēr palīdzēs. Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīga esmu, jo domāju, bez viņas es te jau sen būtu pazudusi. Uzsākt dzīvi tādā metropolē kā Stambula, kuras iedzīvotāju skaits ir pielīdzināms vismaz astoņām latvijām, nav joka lieta. Skola katram Erasmus studentam piešķir tādu buddy friend, kurš patiešām ļoti palīdz mums uzsākt dzīvi šeit, Stambulā.
Neviens no man zināmajiem Erasmus studentiem nedzīvo skolas kopmītnēs, arī es ne, jo cenas ir neadekvāti augstas. Vieta divvietīgā istabā 415- 510 eiro mēnesī, trīsvietīgā – 363 - 440 eiro. Es, tāpat kā visi pārējie, īrējam istabu dzīvoklī. Cena ir atkarīga no rajona, kurā vēlies dzīvot. Skolas tuvumā normālu istabu var izīrēt sākot no 230 eiro mēnesī, bet tad cītīgi ir jānodarbojas ar meklēšanu. Komunikācijas zinātņu fakultāte gan neatrodas skolas galvenajā ēkā, kā sākumā domāju, bet gan 4 km no tās. Šo faktu uzzināju tikai nedēļu pirms ierašanās Stambulā, kad jau biju atradusi dzīvokli netālu no skolas galvenās ēkas. Tomēr tā nav liela problēma, jo Stambulā sabiedriskais transports nodrošina ātru un ērtu nokļūšanu it visur. Viena transporta karte (līdzīgi kā mums e-talons) un vari izmantot autobusus, tramvajus, prāmjus, metro u.c., lai nokļūtu, kur vien vēlies. Protams, izvēloties autobusus jārēķinās, ka ja brauksi sastrēgumstundās, tad, iespējams, ātrāk būs iet ar kājām.
Ja runājam par kājām, tad viena no pirmajām lietām, ko mans buddy friend man pateica lidostā bija, ka mani šorti ir krietni par īsu Turcijai. Nesapratu, kas vainas maniem šortiem. Normāli vasaras šorti, garumā tādi paši kā visām Latvijas meitenēm karstā vasaras dienā. Ārā bija +35 grādi, ko tad man būtu jāvelk?? Viņai pašai kājās bija garie džinsi. Uz manu jautājumu – kāpēc? Atbilde bija, ka tas pārāk piesaista turku vīriešu uzmanību, viņi var izteikt dažādus komentārus un manas drošības labad šortus labāk nevajadzētu vilkt. Visu pastiprinot vēl acīmredzams fakts, ka esmu blondīne. Smieklīgs bija mājupceļš, kad mana gādīgā sagaidītāja visādi centās paslēpt manas kājas no turku acu skatieniem. Gaidot metro man lika stāvēt pie sienas, priekšā manām kājām salika čemodānus un vēl pati piestājās tā, lai nekas nebūtu redzams.
Nākamajā dienā, lai viņai mierīgāks prāts, uzvilku džinsus. Atgādināšu, ka ārā vēl joprojām bija +35. To es uzskatu par vienu no lielākajām manām kļūdām esot šeit, tās bija īstas mocības! Turpmāk, neraugoties ne uz ko, tomēr vilku šortus.
Turki ir ļoti atvērti un viesmīlīgi, veikaliņos cienā ar tēju un kafiju, dod visu nogaršot, bet, ja viņi strīdas, tad arī no sirds un augstos toņos. Jābūt uzmanīgiem, jo arī apčakarēt viņiem ļoti patīk, īpaši, ja neesi vietējais. Viens pasniedzējs teica, ka Stambula ir kā cilvēku laboratorija, te var atrast pilnībā visu, un ja kaut ko nevar atrast Stambulā, tad to nevar atrast nekur pasaulē.
Pēc sprādzieniem Ankarā, valdība uz pāris dienām visā Turcijā bloķēja Twitter un Facebook. Tomēr ne jau pirmo reizi tas te notiek, jaunieši jau zina, kā to visu apiet un tāpat turpināt izmantot sociālos tīklus.
Dzīve šeit ir arī pārbaudījums cilvēka ausīm, jo pilsēta ir ļoti trokšņaina. Mašīnu taures, tirgotāju klaigas, skaļi dziedoši aicinājumi uz lūgšanām no mošejām 5 reizes dienā. Bet nu jau esmu pieradusi – man tie kļuvuši par fona trokšņiem.
Turcija ir ļoti interesanta un kontrastu pilna zeme, te pārbagātība mijas ar lielu nabadzību, reliģija, uzskati, attieksme – to visu ir ļoti interesanti iepazīt, redzēt kultūras atšķirības, baudīt turku virtuvi (kas ir īsta bauda garšas kārpiņām). Stambula var sagādāt pārsteigumus ik dienu, te grūti uz kaut ko paļauties un rēķināties, viss ir ļoti mainīgs. To visu nav iespējams izstāstīt, to ir jāredz!
