No mūsu Dekānes atvadoties

  Bēru runa, atvadoties no dekānes profesores Intas Brikšes   Šodien mēs Latvijas Universitātes Lielajā aulā atvadāmies no mūsu fakultātes dekānes profesores Intas Brikšes. Viņa bija Sociālo zinātņu fakultātes līdere visā tās pastāvēšanas laikā un vairāk nekā 10 gadus – tās dekāne. Intas Brikšes amatu un darba pienākumu garajā sarakstā šo gadu laikā bija arī komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas direktores, Komunikācijas studiju nodaļas vadītājas, LU senatores, Sociālo zinātņu fakultātes domes locekles, Sociālo un politisko pētījumu institūta valdes locekles, Latvijas mediju politikas izstrādes darba grupas vadītājas un daudzi citi pienākumi. Tikpat nozīmīga vai pat vēl vairāk svarīgāka bija Intas Brikšes loma fakultātes un Komunikācijas studijas nodaļas dzīvē. Tai oficiālos dokumentos un CV nav formāla nosaukuma. Domāju, ka vairākums būs ar mani vienisprātis, ka Inta Brikše bija fakultātes dvēsele, attīstības dzinējspēks. Tādēļ viņas piepešā aiziešana un atvadas no Intas Brikšes šķiet neticams notikums, neiespējamības likums.    Inta Brikše bija darba cilvēks, viņai piemita milzīgas darbaspējas, vēlēšanās un prasme strādāt un izdarīt. Paveiktais jau pārtapis Sociālo zinātņu fakultātes leģendās. Pirmā no tām noteikti ir par tās sākumu. Par 2000. gada vasaru, kad Inta Brikše un viņas domubiedri saņēma bijušā Rīgas Civilā aviācijas inženieru institūta kāda korpusa divus stāvus, lai tur rudenī darbu sāktu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte. Telpas gan bija izdemolētas, piegružotas. Vasarā tām nācās piedzīvot spējas pārvērtības. Milzīgs bija Intas Brikšes devums šo darbu organizēšanā, koordinēšanā un pārraudzībā. Pateicoties viņas enerģijai, pašaizliedzībai, neatlaidībai, organizatores prasmei un talantam, tika paveikts faktiski neiespējamais  – Sociālo zinātņu fakultāte 2000. gada 1. septembrī uzsāka darbu renovētās telpās un moderni iekārtotās auditorijās. Nesenāko leģendu klāstā ir Intas Brikšes prasme mobilizēt un iedrošināt kolēģus uzsākt un veikt pētījumus valsts pētījumu programmā “Nacionālā identitāte”. Pirmo reizi tapa daudznozaru sociālo zinātņu pētījumi par Latvijai ļoti svarīgām un aktuālām tēmām. Šās programmas īstenošana deva atspērienu sociālo zinātņu kvalitatīvai izaugsmei, kas vēl ilgi atbalsosies Latvijas zinātnē.   Ir arī vēl daudzas citas leģendas par mūsu dekāni – leģendas par neizsīkstošo enerģiju, uzdrīkstēšanos, par aso domu gaitu, par talantu saskatīt jauno, inovatīvo, par skanīgajiem smiekliem. Un radīsies vēl jaunas leģendas. Leģendā tagad pārtapusi arī pati Inta Brikše. Daudziem, faktiski ikkatram, kurš ir šeit, ir savs stāsts par dekāni, par satikšanos ar viņu, par viņas atstātajām līnijām dzīves ceļā un personībā. Šajās dienās tie skan gan medijos, gan sociālajos tīklos, gan arī tiek stāstīti bijušo un esošo studentu un kolēģu sarunās. Tie ir ļoti skaisti un sirsnīgi stāsti. Protams, tajos tagad pateicība, apbrīna un sajūsma ir savijusies ar zaudējuma smeldzi, ar vairs nesatikšanās apjēgsmi, ar sērām.    Arī man ir savs stāsts par satikšanos ar Intu Brikši, kas – tāpat kā daudziem no mums – kļuva par dzīves pagrieziena punktu. Tas sākās 1995. gadā, kad Inta man uzticēja studiju kursa par mediju vēsturi docēšanu savā programmā. Pa šiem gadiem stāsts jau pārtapis par biezum biezu romānu, kas kā krāšņa mozaīka ir bagāts ar spilgtiem atmiņu gabaliņiem – par uzticēšanos, par fantastiskiem studentu projektiem, par ar prātu nepaveicamu darbu izdarīšanu, par mācībstundām cilvēku pazīšanā. Te gribu vēl īpaši uzsvērt, ka Inta mācīja, lika uzņemties atbildību. Teica, ka tev ir jāpieņem lēmums, arī tad, kad to negribas un tas ir nepatīkams un smags lēmums. Lēmumu viņa atzina par darba un attīstības neatņemamu sastāvdaļu. Paldies par to!    Sociālo zinātņu fakultāte, Intas Brikšes lolojums, ir Latvijas Universitātes un mūsu ikviena veiksmes stāsts. Sekmīga, inovatīva un drosmīga fakultāte. Sarunās mūsu studenti allaž uzsver, ka Sociālo zinātņu fakultāte ir īpaša, atšķirīga, un, protams, viņuprāt, labāka nekā citas fakultātes. Daudzi parasti arī sacīja, ka tas ir tālab, ka dekāne Inta Brikše ir sevišķa un vienreizēji spilgta personība. Tas viss kopā radīja fakultātes īpašo atmosfēru, piešķīra tai laikmetīguma un dinamiskās attīstības auru.    Inta Brikše allaž sacīja, ka dzīve ir skaista, ka tajā ir daudz vērtīgu brīžu, cilvēku, notikumu un nodarbju. Viņai patika laba mūzika, labas filmas un grāmatas. Inta priecājās par latviešu valodā izdotajām daudzajām Gabriela Garsijas Markesa grāmatām. Par pasauli, par kuru Markess sacīja, ka tā ir tāda pati kā apelsīns. Tāpat viņai patika labi detektīvi, piemēram, Stīga Lārsona triloģija. Arī detektīvi parasti sakārto pasauli, allaž liekot uzvarēt taisnīgumam. Intai patika braukt ar mašīnu, nereti palīdzēt gan kolēģiem, gan studentiem vēlās vakara stundās tikt uz mājām. Baltais auto pie fakultātes durvīm jau bija pārtapis par simbolu – tātad Inta ir fakultātē.   Inta ļoti mīlēja savus laukus, savas “Annas”, viņa priecājās par iespēju tur būt, par nopļauto zāli, par dēlu uzbūvēto lapeni un daudzām citām izdarītam lietām, kas māju un tās apkaimi vērsa daiļu. Inta ļoti lepojās ar saviem dēliem Pēteri un Oskaru. Ar mātes mīlestību viņa sacīja, ka dēli ir labākais viņas dzīvē. Cik zinu, arī dēli ļoti lepojās ar savu māti. Reiz, jau sen, Pēteris man sacīja, ka, ieejot fakultātē un ieraugot, kā tā strādā un izskatās, viņš ierauga arī savas mammas darba izcilību. Visdziļākā līdzjūtība, Pēter, Oskar, Santa, Anna, Sofija, Jums no Sociālo zinātņu fakultātēs ļaudīm.   Šodien, atvadoties no dekānes, solām, ka mēs gādāsim, lai Sociālo zinātņu fakultātes un Komunikācijas studiju nodaļas izcilība turpinātos.   Godātā dekāne profesore Inta Brikše un mīļā Inta, liels jo liels paldies par visu! Dusi mierā.   Vita Zelče, LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas profesore
Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2014.gada 6.novembrī