Vienas atmiņas divas puses

Teksts: Dr. sc. comm. Laura Ardava, LU pētniece Foto paraksts: Docente Ludmila Artamoškina. Foto: Jānis Tamužs.   Šā gada maija sākumā Latvijas Universitātē (LU) viesojās Sanktpēterburgas Valsts universitātes (Krievija) docente, filozofijas doktore Ludmila Artamoškina. Abu universitāšu sadarbības līguma ietvaros docente izzina Latvijas pieredzi sociālās atmiņas, mutvārdu vēstures un biogrāfisko pētījumu jomā, šī brauciena laikā vērojot un vērtējot Latvijas sociālajai atmiņai un identitātei nozīmīgus atceres rituālus – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu 4. maijā, Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu 8. maijā un Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai veltītās svinības 9. maijā.  

Docente Ludmila Artamoškina kopš studiju laikiem nodarbojusies ar biogrāfiju kā kultūras tekstu pētniecību. Viņa atklāj, ka akadēmiskajā darbā ļoti nozīmīga bijusi sastapšanās ar LU pētnieku izdotās grāmatas “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās” tulkojumu krievu valodā, kas klajā nāca 2013. gadā un kur apkopotas sešas Otrā pasaules kara abās frontes pusēs karojošo dienasgrāmatas. “Viena privātā brauciena uz Rīgu laikā tikko bija iznākusi šī grāmata. Grāmatu nama plauktā to ieraudzīju un uzreiz paņēmu. Dažkārt dzīvē tā notiek: kad cilvēku ilgstoši nodarbina kāds jautājums, piepeši nāk vajadzīgā grāmata. Atgriežoties mājās, grāmatu rūpīgi izlasīja un nolēma aizrakstīt vēstuli profesorei Vitai Zelčei [vienai no grāmatas redaktoriem – L.A.], jo ļoti vēlējos satikt šī projekta iedvesmotāju.”

 

L.Artamoškina uzsver, ka biogrāfiju pētniecībā viņu nodarbina vienlaikus filozofiskais un socioloģiskais jautājums par cilvēka un vēstures saistību. “Šajā grāmatā jūtams precīzs, analītisks, socioloģisks skatījums. Grāmatas ideja un saturs – vienas atmiņas divas puses sarežģītās 20. gadsimta vēstures kontekstā – ir lieliska, tāpat kā tās struktūra, metodoloģiskā pieeja un precīzais bibliogrāfiskais aparāts. Grāmatas priekšrocība ir ‘dzīvā materiāla’ saglabāšana un veiksmīga integrēšana akadēmiskajā diskursā.” Sastapšanās ar šo grāmatu docentei bija veiksmīgas sadarbības sākums ar LU pētniekiem.

 

Šī pieredzes bagātināšanas brauciena laikā L.Artamoškinai bija iespēja novērot Latvijas sabiedrībai nozīmīgu dienu atceres rituālus – 4., 8. un 9. maiju. “Es ļoti daudz ceļoju, jo uzskatu, ka tikai ķermeniski iesaistoties ikdienas dzīvē, mēs spējam saprast un sajust notiekošo.” Par novērojumiem Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, 4. maijā viņa atzīst, ka izjutusi neviltotu svētku sajūtu. “Pie Brīvības pieminekļa redzēju skaistas emocijas un daudz cilvēku. Pārsvarā latviešu valodā runājošos, bet dzirdēju arī krievvalodīgos. Viņu klātbūtne pasākumā man šķita ļoti svarīga. Vecāka gadagājuma cilvēki, kas stāvēja man blakus, slaucīja aizkustinājuma asaras, un tas man izteica ļoti daudz.”

 

8. maija novērojuma laikā Rīgas Brāļu kapos L.Artamoškinu intervēja Latvijas Televīzijas žurnālisti, vaicājot: vai Krievijā cilvēki zina, kas ir  8. maijs un vai nepieciešams šķirt 8. un 9. maija nozīmes? “Jautājumi, ko man uzdeva, ir ļoti būtiski. Atbildot uz pirmo, sacīju, ka jaunā paaudze Krievijā zina 8. maija nozīmi, jo tas kā vēstures fakts ir iekļauts skolu mācību programmās. Saistībā ar otro jautājumu uzsvēru, ka intelektuāļiem Krievijā ir jāpieliek pūles, lai šie divi datumi sakņotos jaunās paaudzes apziņā kā vienas atmiņas divas puses. Pats process virzībai uz vienu atmiņu nākotnei ir ļoti nozīmīgs. Tāpēc ļoti augstu vērtēju jaunu pētnieku iesaistīšanos atmiņas izpētē.” Docente novērtēja, ka Brāļu kapos redzētā rituāla noskaņa bija gaiša un skumja vienlaikus. “Attieksme, ar kādu piemiņas pasākumā tika sagaidīti veterāni, radīja gaišu sajūtu atceres dienas skumjajā kontekstā.”

 

L.Artamoškina akcentē, ka 9. maija pasākumu pie Uzvaras pieminekļa Rīgā viņai bijis ļoti būtiski redzēt savām acīm, jo gan Krievijā, gan arī viesojoties Latvijā nācies dzirdēt daudz aplamas informācijas par tur notiekošo. Docentei būtiski šķitis tas, ka pasākumā nebija novērojamas agresijas izpausmes. “Novēroju, kā atcerēšanās kultūra iekļaujas ikdienas dzīvē. 9. maija pasākumā intervēju dažādu paaudžu cilvēkus, lai izprastu viņu atmiņas un motivāciju piedalīties. Pārsvarā šī motivācija saistīta ar personiskās pieredzes un ģimenes biogrāfijas aspektiem. Un tieši šī cilvēciskā atmiņa ir tā, kas var savienot sevī vienas atmiņas divas puses.”

 

Viesošanās laikā docente apmeklēja arī teātra izrādi “Neatkarības bērni” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. “Ļoti laba iecere izstāstīt nesenu vēsturi, kas skar esošo paaudzi. Paaudžu un kultūru satikšanās. Pievērsu uzmanību arī skatītāju zālei. Bija patīkami dzirdēt gan latviešu, gan krievu valodas. Ļoti atzinīgi vērtēju režisora darbu un nesenās vēstures ienākšanu aktuālās kultūras redzeslokā.”

 

Docentes Ludmilas Artamoškinas zinātnisko interešu lokā ir filozofijas antropoloģija, vēstures antropoloģija, fenomenoloģija, kultūras pētījumi, reliģijas antropoloģija, biogrāfiskie pētījumi, mutvārdu vēsture, kolektīvā atmiņa, naratīvi un paaudžu pētījumi un viņa ir autore daudzām zinātniskajām publikācijām, kas nākušas klajā Krievijā un citās valstīs

 

Minēto piemiņas dienu zinātniski novērojumi un fiksējumi veikti arī projekta “Dzīve kopā ar sarežģītām atmiņām un dažādām identitātēm” (“Living Together with Difficult Memories and Diverse Identities”) (LIVINGMEMORIES) ietvaros, kas ir pirmais sociālo un humanitāro zinātņu projekts, kas Latvijā tiek īstenots programmā ERA.NET RUS PLUS. Tā ir Eiropas Savienības 7. Ietvara programma, kas vērsta uz Eiropas Savienības dalībvalstu zinātnieku sadarbības ar Krievijas zinātniekiem veicināšanu. LU projektu “LIVINGMEMORIES” īsteno Sociālās atmiņas pētniecības centrs – Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta starpnozaru pētnieciskā struktūrvienība.