LU konference
Attēlā - Izstādes kuratore Ieva Lībiete. Arta Ērgļa foto.
Teksta autore: Vita Zelče, LU SZF profesore
10. novembra vakarā LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) komunikācijas zinātnes maģistranti un bibliotēkzinātnes un informācijas 2. kursa maģistranti apmeklēja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā izveidoto izstādi “Danse Macabre” jeb “Nāves deja” un noklausījās vēstures zinātnes maģistres Līvas Klaberes lekciju “Pēcnāves masku tradīcija Latvijā”, kas notika muzeja pasākumu ciklā “Nāvīgi interesantas sarunas”.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs šoruden ar izstādi “Danse Macabre” jeb “Nāves deja” aicina apmeklētājus apcerēt pašiem savu mirstīgumu, iepazīstot divas memento mori tradīcijas – danse macabre jeb nāves deju un pēcnāves masku veidošanas tradīciju. Danse macabre jeb nāves deja ir viduslaiku alegorija par visu uzvarošo un upurus nešķirojošo nāves spēku. Izstādē aplūkojami pieci secīgi danse macabre grafiku cikli, kas parāda nāves dejas dalībniekus pēdējos piecos gadsimtos – sākot ar viduslaikiem līdz 21. gadsimtam. Tajā arī pirmo reizi izstādīta gandrīz puse no Latvijas muzeju krājumos glabātajām pēcnāves maskām. Pēcnāves masku veidošanas tradīcija ar pārtraukumiem bijusi populāra pasaulē jau no antīko civilizāciju laikiem. 20. gs. tradīcija kļuva aktuāla arī latviešu vidū. Pēcnāves maskas tikušas veidotas gan sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem (piemēram, Aspazijai, Ernstam Johanam Bīronam, Annai Brigaderei, Aleksandram Čakam, Solomonam Hilleram, Augustam Kirhenšteinam, Rainim, Kārlim Skalbem, Paulam Stradiņam, Elzai Žiglēvicai un daudziem citiem), gan ģimenes locekļu vidū kā paaudzēs mantota tradīcija. Pēcnāves masku veidotāji lielākoties bija sabiedrībā zināmi tēlnieki. Arī 20. gs. 30. gadu laikrakstos tika publicētie padomi, kā noņemt masku mājas apstākļos, vēstot, ka to var izdarīt ikviens.
Līvas Klaberes lekcija bija veltīta Latvijas muzeju krātuvēs rodamajām maskām, to tapšanas un glabāšanas vēsturei. Tajā tika uzdots jautājums: kāpēc tuvinieki izvēlējās saglabāt aizgājēja pēcnāves seju? Pēcnāves maskas ir kalpojušas kā piemiņas zīme par aizgājušo cilvēku, pie sienas izstādāms portrets, sejas antropoloģisko mēru glabātājs, skulptūru modelis, kā arī sejas izteiksmes liecība. Lekcijā tika akcentēta arī latviešu jauno tēlnieku iniciatīva Brīvības cīņu laikā – veidot kritušo strēlnieku pēcnāves maskas, lai tās kalpotu kā liecība viņu varonībai un cīņai par Latviju. Diemžēl šīs kolekcijas lielākā daļa ir gājusi bojā Otrā pasaules kara noslēgumā. Līvas Klaberes lekcijas pamatā pētījums, kas veikts, izstrādājot maģistra darbu vēsturē.
Sociālo zinātņu fakultātes maģistranti aplūko izstādi un klausās kuratores Ievas Lībietes stāstījumu. Arta Ērgļa foto.
Par izstādi un tās eksponātiem maģistrantiem stāstīja izstādes kuratore Ieva Lībiete. Komunikācijas zinātnes maģistrants Raimonds Grants atzīst, “ka izstādes apmeklējums mudina meklēt arvien jaunas atbildes uz jautājumiem par nāvi un transformāciju, tostarp masku kā mediju un nāves reprezentāciju mediju telpā, kas būtu aktualizējami mediju antropoloģijas tēmu kontekstā”. Viņa teikto papildina Liene Ulbina: “Izstādes apmeklējums ļāva aizdomāties par nāvi kā transformāciju, respektīvi, par to, ka ik uz soļa būtu vērtīgi atliet savus pārdzīvojumus visdažādākajās formās, kas tādējādi ļautu paskatīties uz sevi no malas un transformēties arī dzīves laikā.”
Savukārt maģistrante Anda Zariņa, daloties iespaidos, stāsta: “Izstādē, kuras nosaukums aizgūts no vēlo viduslaiku Eiropā gana populāro nāves alegoriju cikla, uzmanību piesaistīja 20.gadsimta pēcnāves maskas no Latvijas muzeju kolekcijām. Tik kuplā skaitā vienkopus tās skatītas pirmo reizi. Maskās atpazīstos Latvijas kultūrā ievērojamas personības, nācās atzīt, ka šis fenomens visu laiku atradies blakus, paliekot neredzams. Tādēļ īpaši priecēja vēsturnieces Līvas Klaberes izvēle un veiktais pētījums par pēcnāves masku veidošanas tradīciju Latvijā sākot ar 1918.gadu. L.Klaberes aizraujošais stāstījums par pēcnāves masku izpildītājiem, pasūtītājiem un centrālajiem varoņiem ciklā “Nāvīgi interesantas sarunas” bija nepieciešamais dzinulis, lai aktivizētu atmiņas pasīvos slāņus, aizmestu ikdienas rutīnu un padomātu par dzīvi nāves vai nāvi dzīves kontekstā.” “P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādes “Danse Macabre” apmeklējums pārsteidza ar neparastu un interesantu tēmu par pēcnāves masku tradīciju Latvijā. Iepriekš nezināju, ka daudzu nozīmīgu Latvijas personību sejas pēc nāves atlietas ģipsī. Līvas Klaberes stāstījums ļāva labāk saprast šīs tradīcijas kontekstu un nozīmīgumu," rezumē maģistrante Baiba Zālīte.
Komunikācijas zinātnes ietvaros pēcnāves maskas uzlūkojamas kā medijs ar savu vēstījumu un lasījumu un kā nāves un cilvēka personības reprezentācijas forma. Tālab izstāde un lekcija rosina domāt arī par komunikācijas zinātnes pētāmo tēmu un avotu bagāto spektru.
 komunikācijas zinātnes maģistranti un bibliotēkzinātnes un informācijas 2. kursa maģistranti apmeklēja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā izveidoto izstādi “Danse Macabre” jeb “Nāves deja” un noklausījās vēstures zinātnes maģistres Līvas Klaberes lekciju “Pēcnāves masku tradīcija Latvijā”, kas notika muzeja pasākumu ciklā “Nāvīgi interesantas sarunas”.){kind=link}