Diskusija par Eiropas Sociālo tiesību pīlāru

Teksts: Baiba Bela, Foto: Nauris Kozuliņš

Ceturtdien, 10. novembrī, Eiropas Komisijas ierosināto publisko konsultāciju ietvaros Labklājības ministrija rīkoja diskusiju par Eiropas Sociālo tiesību pīlāru, kas ir EK prezidenta Žana Kloda Junkera iecere sociālas Eiropas stiprināšanai un eirozonas harmonizācijai, kas uzsver trīs būtiskas jomas - vienlīdzīgas iespējas un pieeju darba tirgum, godīgus darba nosacījumus, kā arī adekvātu un ilgtspējīgu sociālo aizsardzību.

Diskusijā piedalījās valsts pārvaldes pārstāvji (piemēram, Ārlietu ministrijas ES koordinācijas un politiku departamenta COREPER I nodaļas vadītājs Kaspars Krumholcs), pētnieki (piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja Raita Karnīte) un sociālā dialoga partneri (piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone). Diskusijas dalībnieki debatēja par šāda politiska dokumenta nepieciešamību un diskusijas tēmas bija saistītas ar esošās sociālās situācijas novērtējumu Eiropā un Latvijā, refleksiju par Eiropas sociālo tiesību kopumu, kā arī par darba un labklājības sistēmu nākotni. Diskusijā piedalījās arī Administratīvās apgabaltiesas tiesnese, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore un Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta īstenotās valsts pētījumu programmas SUSTINNO pētniece Anita Kovaļevska. Viņa uzsvēra sociālās aizsardzības un sociālo tiesību svarīgumu, kā arī uzdeva provokatīvu jautājumu - ko šis dokuments dos (piemēram, kādā veidā papildinās Eiropas sociālo hartu) un kāds būs tā juridiskais statuss. Pētniece norādīja, ka Eiropas Sociālo tiesību pīlārs varētu dot kopīgus risinājums kopīgām problēmām - piemēram, vienotus principus minimālā ienākuma līmeņa noteikšanai, pensiju aprēķināšanai un citiem jautājumiem. Vairāki dalībnieki Latvijas situācijas raksturojumā minēja veselības aprūpes pieejamības un ilgstošās aprūpes problēmas, nevienmērīgo reģionālo attīstību un tās sekas uz ienākumu nevienlīdzību un iespēju nevienlīdzību, kā arī norādīja uz mūžizglītības pieaugoši svarīgo lomu globālas konkurences un strauji mainīga darba tirgus apstākļos. Savukārt Eiropas kontekstā kā svarīgi un pretrunīgi jautājumi tika minēti līdz šim veikto kohēzijas un harmonizācijas pasākumu nepietiekošie rezultāti, augošā spriedze starp solidaritāti un uz sevi vērstām interesēm (kā indivīdu, tā sociālu grupu un valstu līmenī), grūtības ievērot jau esošos dokumentus (piemēram, Eiropas sociālo hartu).

Kopumā diskusiju gaisotne rosināja domāt par riska sabiedrības realitāti - dzīvi augstas nenoteiktības un neparedzamas nākotnes apstākļos.