Skumju marts: LU noticis deportācijām veltīts pasākums

Otrdien, 25. martā LU Sociālo zinātņu fakultātē notika 1949. gada 25. marta deportācijas atcerei, izpratnei un ētisko aspektu analīzei veltīts pasākums, kā ietvaros studenti tikās ar dokumentālo liecību apkopošanas espertiem no Latvijas Okupācijas muzeja un skaudro notikumu liecinieci Reineldu Pastari, kas dalījās atmiņstāstā par Sibīrijas izsūtījumā pieredzēto. Sarunu vadīja profesore Skaidrīte Lasmane un profesore Vita Zelče.   „Līdzšinējo pētījumu rezultāti liecina par kādu visai negatīvu tendenci – komunistisko upuru piemiņas dienām veltītos publiskos piemiņas pasākumus apmeklē aizvien mazāk cilvēku, turklāt galvenokārt tie ir vecāka gada gājuma ļaudis. Jaunieši šajos atceres pasākumos nav tikpat kā nemaz sastopami. Tāpat aptauju rezultāti liecina, ka jauniešu zināšanas par deportācijām ir visai vājas, tādēļ vēl jo būtiskākas ir šāda veida publiskās lekcijas, kurās diskutē jaunieši, vēstures eksperti un deportācijas piedzīvojušie cilvēki, kas ar saviem individuālajiem pieredzes stāstiem spēj vislabāk uzrunāt jauniešus un atklāt deportāciju ‘patiesos vaibstus’. Skaitļu minēšana, norādot represijās cietušo skaitu, nespēj jauniešos raisīt līdzpārdzīvojumu un pilnvērtīgu izpratni par deportāciju nozīmi, savukārt tiešo liecinieku skaudrie atmiņstāsti to spēj, radot cieņu un pietāti jaunākajā paaudzē pret šiem notikumiem,” pasākuma sociālo nozīmību pamato Laura Uzule, LU Komunikācijas zinātnes doktora zinātniskā grāda pretendente un viena no 2012. gadā klajā laistās grāmatas „Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā” autorēm.   Iesākot pasākumu „1949. gada 25. marta atmiņa, piemiņa, ētika”, Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krājuma glabātāja Lelde Neimane klātesošajiem stāstīja par mutvārdu vēstures liecību apkopošanas darba specifiku, savstarpējās uzticēšanās radīšanu ar intervējamo personu un dažadiem ētiskajiem aspektiem, kas saistīti ar šo darbu. Raksturojot emocionālo intimitāti, kas rodas intervijas laikā, L.Neimane atminējās piemēru, kad pēc četru stundu sarunas ar kādu kara veterānu, intervējamais atzinis: „No sākuma man likās, ko tad tā meitene sapratīs, bet pēc sarunas bija tā, it kā es būtu runājis ar savu karabiedru.” Krājuma glabātāja uzsvēra, ka pēc tam, kad uzticēšanās iegūta un videoliecība iegulstas krājumā, būtiski kļūst dažādi ētiskie aspekti, cik daudz no iegūtā materiāla drīkst atklāt tālāk.  

Reinelda Pastare. Lauras Ardavas foto.

  Reinelda Pastare, kas Sibīrijas izsūtījumā nonāca 10 gadu vecumā un Latvijā atgriezās vien pēc Staļina nāves, atminējās 25. marta rītu pirms 65 gadiem: „Bija pēlēka diena, atkusnis. Sniega bija diezgan daudz, bet slapjdraņķis. Tā bija pirmā diena, kad pēc smagas slimības sēdēju gultā un ēdu piena zupu. Māsa bija aizgājusi uz skolu. Un tad rīta pusē sabrauca šineļoti vīri, sanāca iekšā: „Jābrauc prom!”. Mamma pēc tam teica, ka viņa zinājusi, ka būs izvešana, bet viņa teica tā: „Kur, meit, es ar tevi slimu uz mežu iešu!” Sanāca vīri un solīja, ka palīdzēs savākt mantas. Es guļu gultā un skapis ir man pretī. Viņi paņem maisu, izņem kaut ko no skapja, paskatās un ieliek savā azotē. Pēc tam pienāca dakteris, kas uz mani paskatījās un teica: „Mожно вести!” [Var vest! – no krievu val.] Un tā mani segās savīstīja un iznesa laukā. Tad sākās ceļš uz dzelzceļa staciju.”   Pasākuma gaitā klātesošajiem bija iespēja ielūkoties Latvijas Okupācijas muzeja veidotās filmas „Nometinājumā” (2010) fragmentā. Pirms filmas L.Neimane akcentēja: „Aiz katra simta vai tūkstoša ir viens cilvēks ar īpašu, īpašu stāstu. Ja mēs tā attieksimies pret savu darbu un nebūsim pavirši, tad arī saņemsim informāciju. Nevajadzētu baidīties no nopietnas un dažkārt skumjas sarunas un liecības.” Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītājs Andrejs Edvīns Feldmanis savā stāstījumā iekļāva patlaban aktuālo Ukrainas notikumu klātbūtni un to iespējamo ietekmi uz talāko mutvārdu vēstures liecību vākšanas darbu – bailēm un piesardzību intervējamajos: „Šad tad uzvirmo šāds jautājums – „labāk es negribētu par to runāt, manā ģimenē aug bērni, mazbērni”, „maz kas var nākotnē notikt”. Šodien pēc šiem notikumiem es saprotu, ka sāk iedarboties baiļu sindroms, kas ir daudzos liecību sniedzējos bijis un noteikti arī būs.”   Noslēgumā viesiem tika dāvātas Valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros izdotās grāmatas. Pasākums „1949. gada 25. marta atmiņa, piemiņa, ētika” tika organizēts LU SPPI Sociālās atmiņas pētniecības centra un Praktiskās ētikas centra sadarbības rezultātā.   Teksts: Laura Ardava LU doktora zinātniskā grāda pretendente