LU SZF asoc. prof. Baiba Bela   Atmiņu ceļojumi un pārmaiņu skartas dzīves – šāda tēma bija izvēlēta Somu Mutvārdu Vēstures tīkla piektajam starptautiskajam simpozijam, kurš notika Helsinkos 27.-28. novembrī. Ir vismaz trīs iemesli sniegt plašāku stāstu par simpozija norisi arī Latvijas sociālās un kultūras atmiņas pētniekiem, studentiem un citiem interesentiem.   Pirmkārt, arī Latvijā kultūras atmiņas jautājumi ir plašas uzmanības centrā – krasi vēstures pagriezieni, emigrācijas un imigrācijas viļņi ir lauzuši neskaitāmu cilvēku dzīves trajektorijas un atšķirīgi vērtējumi par pagātnes notikumiem, sevišķi Otro pasaules karu un tā sekām, turpina radīt karstas diskusijas sabiedrībā. Otrkārt, simpozijā bija plaši pārstāvēti arī mutvārdu vēstures un atmiņas pētnieki no Latvijas Universitātes (LU) un man personīgi bija liels gods saņemt uzaicinājumu no konferences organizatoriem sniegt plenārsēdes referātu, un atbildība atklāt konferenci ar lasījumu par atmiņu ceļošanas sarežģīto dabu. Treškārt, simpozijs saturiski bija ārkārtīgi interesants – 36 referātos (neskaitot trīs plenārsēdes), kuru autori pārstāvēja 12 valstis, atmiņu kustība tika skatīta telpā, laikā un šķērsojot kultūru un grupu robežlīnijas. No 20.gadsimta sākuma līdz mūsdienām, no Austrālijas somiem līdz pat Kanādas inuītiem (ietverot Etiopijas somāļus, Krievijas sāmus un Irākas jezīdus, kurus var uzlūkot kā kurdu minoritāti, par kuru identitāti tomēr nav nekādas viennozīmīgas skaidrības). Atmiņu pārrāvumi, atmiņu konflikti, atmiņu sacerēšana, atmiņu saglabāšana un atmiņu noklusēšana – tikai daži no pētījumu tematiem, par kuriem tika runāts simpozijā.   Konferences tēmas ierosme rasta angļu literatūras un kultūras pētnieces, Gētes Universitātes Frankfurtē pie Mainas profesores Astrīdas Erlas (Astrid Erll) rakstā par ceļojošo atmiņu (Erll, 2011). Pētniecei formulējums „ceļošā atmiņa” ir metafora, kas apzīmē kustību, kurā atrodas cilvēki, kultūras, atmiņas. Dažādas etniskas, reliģiskas, politiskas grupas, dažādas paaudzes un sociālas kārtas, daudzveidīgas subkultūras rada savas atmiņas struktūras, kas var pārklāties un ceļot pāri valstu robežām. Faktiski, lai atmiņa būtu dzīva, tai ir jākustas. Konferences dalībnieki, katrs savā veidā, skatījās, kas notiek ar atmiņu šajā kustības procesā, kādi nozīmes slāņi pazūd, nāk klāt, saglabājas vai mainās.   Astrīda Erla savā rakstā rada iespaidu, ka atmiņas kustība starp grupām un pāri valstu robežām ir kaut kas viegls un vienkāršs. Strādājot 20 gadus atmiņu izpētes laukā un vērojot grūtības un konfliktus Latvijas atmiņas telpā, es vēlējos parādīt, cik ļoti atmiņas komunikācija ir saistīta ar kultūras ietvaru, ideoloģiju un nozīmēm, ko mēs kā noteiktas kultūras dalībnieki ietveram savos stāstos un spējam nolasīt citu atmiņās. Savā referātā es aplūkoju trīs piemērus, kas katrs tādā vai citādā veidā ir saistīti ar Otro pasaules karu. Pirmais piemērs bija par atmiņu Zviedrijas latviešu diasporā. Zviedrijā latviešu sabiedrība sākotnēji veidojās pamatā no laivu bēgļiem Otrā pasaules kara beigās (LU Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) Latvijas mutvārdu vēstures pētījumi). Otrais piemērs  bija par to, cik atšķirīgi Otro pasaules karu interpretē latvieši un krievi Latvijā, kas sevišķi spilgti katru gadu vērojams 9. maija un 16. marta atmiņu karos (LU SPPI Sociālās atmiņas centra pētījumi). Kā trešais piemērs bija iecerēts UNESCO šogad īstenotais projekts par Baltijas ceļa atmiņu dokumentēšanu (ja kādam piemirsies – Baltijas ceļa akcijā tika pieminēti Molotova un Rībentropa pakta 50 gadi un uzsvērts, ka tā sekas pastāv joprojām, tā rezultātā notikusī Eiropas pārdale un Otrais pasaules karš mums vēl nav beidzies), kurā varam vērot, kā mūsu acu priekšā tiek veidota kultūras atmiņa un cik liels paaudžu pārrāvums pastāv jau tagad, kaut gan šis ir salīdzinoši pavisam nesens notikums.   Šie piemēri rāda, cik ļoti cilvēki pūlas, lai lielu pārmaiņu laikā vismaz atmiņu saglabātu nemainīgu; ka atmiņa mainās, nākošām paaudzēm ar to nonākot kontaktā un veidojot pašiem savas attiecības ar to, kas jaunajai paaudzei ir nevis pašu pieredze, bet jau kultūras mantojums; ka ir ļoti grūti un dažkārt pat neiespējami, atmiņām šķērsot grupas robežas – tikt uzklausītām un saprastām.   Grehams Smits (Graham Smith), Britu mutvārdu vēstures asociācijas prezidents un Londonas Universitātes profesors, lasīja ļoti rosinošu plenārsēdes referātu par bezpajumtnieku atmiņu stāstījumiem, kuros ticamas, tomēr izdomātas atmiņas ieņem būtisku vietu. No vienas puses, tēmas izvēle saistīta ar nozīmīgu sociālu problēmu – tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir ap 100 miljoniem bezpajumtnieku, no tiem apmēram trīs miljoni Eiropā. Lielbritānijā – apmēram 185 000. Pētījumi rāda, ka bezpajumtnieku vidējais dzīves ilgums Anglijā ir 49 gadi un Skotijā, kurā tika dokumentēti nakts patversmes iemītnieku dzīvesstāsti – 37 gadi. Konferences dalībnieki tika iepazīstināti ar pieciem stāstiem, kuru stāstītāji bija zināmā mērā netipiski bezpajumtnieki – 59 līdz 78 gadus veci vīri, kuri tomēr bija tipiski tajā ziņā, ka nāca no strādnieku ģimenēm, ar zemu izglītību un  cieta no alkohola vai azartspēļu atkarībām. No otras puses, referāta galvenais vēstījums tomēr bija par to, ko mēs darām ar savu pieredzi - kāpēc cilvēki vienā dzīves brīdī vēlas aizmirst par savām saknēm, kā vīrieši netiek galā ar traumatiskiem personiskās dzīves notikumiem (piemēram, sievas nāvi no ļaundabīga audzēja vai kritiena no daudzstāvu mājas jumta, strādājot jumiķa darbu), kāda loma ir vismaz pagātnes pozitīvajam paštēlam, ko un kāpēc vecie vīri noklusē, bet ko un kāpēc izdomā, runājot par savu dzīvi. Outi Fingerūsa (Outi Fingerroos), Ivaskilas Universitātes etnoloģijas profesore, savā plenārsēdes referātā iepazīstināja ar patlaban notiekoša pētījuma pirmajiem rezultātiem. Pētījums atklāj somāļu imigrantu un Somijas ierēdņu pieredzes ģimenes apvienošanās procesā un kultūru atšķirību pārvarēšanas grūtības. Somija vēl pavisam nesen bija zeme, no kuras emigrē un tikai pēdējos 20 gadus tā sastopas ar imigrantiem, no kuriem lielākās grupas ir igauņi, krievi, zviedri (kura gan ir vēsturiska minoritāte Somijā) un šobrīd arī somāļi – gandrīz 15 tūkstoši. Katru gadu Somijā ierodas jauni somāļu bēgļi un patvēruma meklētāji, kuri bieži ir analfabēti vai ar zemu izglītības līmeni, turklāt daudzi no tiem ir nepilngadīgi bērni. Pēc bēgļa vai patvēruma meklētāja statusa saņemšanas (statusa saņemšanas process gan var ilgt gadiem) viņiem ir tiesības ģimenes apvienošanas vārdā aicināt pie sevis ģimenes tuvākos radiniekus. Somijas sabiedrība ir visai negatīvi noskaņota pret citas ādas krāsas, reliģijas un kultūras iebraucējiem, kuri tiek uzlūkoti kā slogs un vietējo nodokļu maksātāju naudas tērētāji, kā arī apdraudējums somiskai kultūrvidei (kaut arī atklāti tā teikt nav politkorekti un atklāti pausts rasisms saņem nosodošu attieksmi). Pētnieces nolūks bija izprast Somālijas bēgļu situāciju un ierēdņu skatījumu, kā arī viņu pārsteidz somu nevēlēšanās saskatīt kara izpostīto ģimeņu traģiskos stāstus. Konferences dalībniekiem ļāva dziļāk ieskatīties viena somāļa stāstā, kurš ieradies kā 17 gadus vecs jaunietis 1992. gadā. Viņa vecāki bija pietiekoši turīgi, lai pēc vecākā dēla nāves varētu samaksāt par vidējā dēla nogādāšanu ārpus valsts, jo viņa liktenis būtu bijis līdzīgs – dalība demonstrācijās, dumpjos, sapnis par karošanu novestu tikai pie pāragras bojāejas. Caur Maskavu transportēts uz Zviedriju, tomēr aizturēts Somijā, kur arī palicis. Tālāk viņa stāsts nav tipisks, jo ne visiem ir izdevies tik labi integrēties – brīvi pārvaldīt angļu un somu valodu, iegūt augstāko izglītību, labu darbu un izveidot laimīgu ģimeni. O. Fingerūsa ir veikusi lauka darbu gan Somijā, gan Etiopijā, Addis Adebā, kur Somijas vēstniecībā tiek intervētas ģimenes, kuras vēlas doties pie tuviniekiem Somijā. Pētniece parādīja, kā intervijas izvēršas par dažādu pasauļu sadursmi, klausītājiem atsedzot nevienlīdzīgās varas attiecības un nozīmīgās kultūru atšķirības, kas vērojamas gan abu pušu uzvedībā, gan telpas iekārtojumā, gan intervijas jautājumos un norises procesā.     Simpozija sekciju referāti bija ne mazāk interesanti, tomēr tālāk sniegšu tikai nelielu ieskatu. Zināmā mērā arī tādēļ, ka referāti tika lasīti trīs paralēlās sekcijās un man kā klausītājai bija iespējams dzirdēt vien nelielu daļu, trīs no deviņām vai desmit sekcijām. Interesanti bija iegūt dziļāku ieskatu pētījumos par Austrālijas somu diasporu, kas parāda daudzas paralēles arī ar latviešu diasporām, kaut arī emigrācijas mērķi sākotnēji ir bijuši atšķirīgi – piemēram, identitātes un valodas pārmantošanu jaunākajās paaudzēs, sarežģīto piederības izjūtas veidošanos starp divām kultūrām. Vairāki referāti iepazīstināja ar pētījumiem par Arktikas tautām, kuras piedzīvojušas dramatiskas pārmaiņas un faktiski tradicionālā dzīvesveida un bieži arī valodas iznīcināšanu bez karu un pārrobežu migrācijas postošās klātbūtnes. Kanādas inuīti vai Krievijas sāmi, bet viņu pārvietošana uz ciemiem un pilsētām ar labiem nodomiem – sniegt mūsdienīgus dzīves apstākļus, izglītību, veselības aprūpi un sociālos pakalpojumus, šobrīd ir radījusi neatgriezeniskus zaudējumus – valoda, tradicionālais dzīvesveids un prasmes, vēsture, identitāte lielā mērā ir zaudētas. Latviju pārstāvēja vairāki pētnieki, pamatā no LU FSI – Dagmāra Beitnere, Maruta Pranka, Edmunds Šūpulis, Maija Krūmiņa, kā arī Ilze Trapenciere. Maija Runcis (Sēderternas augstskola Stokholmā) sniedza salīdzinošu skatījumu uz igauņu un latviešu mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu kolekcijām Zviedrijā un Latvijā, aplūkojot metodoloģijas nianses. Tomēr sīkāk pie referātu satura nepakavēšos, jo tāpat jau šis stāsts ir iznācis garš.     Vairāk info par simpoziju un referātu kopsavilkumi    Fotogrāfiju autore: Ulla Maija Peltonena, Somijas Literatūras biedrības direktore

Dalīties