Zinātnieku nakts 2025
Iveta Sēbriņa, 22.01.2016
LU SZF maģistrantūras studentiem bija iespēja tikties ar režisoru Jāni Streiču, kurš sarunas veidā iepazīstināja ar specifiku par kino veidošanas procesu, dažādiem paņēmieniem filmu uzņemšanā, kā arī dalījās ar dažādām atklāsmēm par savu profesionālo darbību, procesiem sabiedrībā, saistot tos ar spilgtiem piemēriem no veidotajiem darbiem.
Sākumā studenti varēja iepazīties ar režisora filmu fragmentiem, kurus autors papildināja ar īsiem komentāriem, pēc kā sekoja saruna ar plašāku izklāstu par kino. Režisors sniedza dažādas nozīmīgas atziņas un izsmeļoši atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem.
Sarunas gaitā Jānis Streičs norādīja, ka uz mūžību jāskatās ne tik lineāri - katra dzīve nav attēlojama secīga notikumu izklāsta veidā un par visām cēloņsakarībām nav iespējams paredzēt iznākumu, kā to ir iespējams izdarīt kino.
Ja runā par filmas mūžu, tas skatītājos var izraisīt mirkļa iespaidus, taču ir filmas, kas glabājas cilvēku atmiņās ilgi un labprāt tiek skatītas vairakkārt un pat pēc daudziem gadiem. Tā ir noticis ar vairākām Streiča filmām, piemēram, "Mans draugs – nenopietns cilvēks", kas 18. janvārī piedzīvoja 40 gadus kopš pirmizrādes.
Tas liecina par to, ka apskatītās tēmas filmā ir aktuālas arī mūsdienās, darbs pārvarējis laika pārbaudi un tās panākumi var raksturot režisora sacīto: "Kino režijas lielākā māksla ir būt nevis savas filmas taisītājam, bet skatītājam."
Apgalvojums attiecas uz to, ka ir jāspēj ar savu darbu pateikt ne tikai apmierinot paša autora iekšējās nepieciešamības, bet ir jābūt konkrētai valodai, kas vēsta ko konkrēti arī skatītājam. Jāpamato katra konkrēta pieeja vai vizuālā metafora, kas sākotnēji var šķist banāla un nevietā, taču kopdarbā sevi attaisno. Piemēram, viens no spilgtākajiem kadriem filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur Ēriks (tēlo – Uldis Dumpis) viegli un uzmanīgi lec pāri dobēm, kas raksturo atveidotā tēla emocionālās izjūtas un šobrīd šī epizode pilnībā attaisno tās nozīmīgumu un tiek vērtēta kā viena no spilgtākajiem filmas momentiem.
Tieši sarunā par daudzajiem kino paņēmieniem, filmu veidotājs uzsver nepieciešamību radīt tādus vizuālos tekstus, kas ietekmētu skatītāju zemapziņu un rosinātu domāt par ekrānā notikušo. Tas pats arī par varoņu izteikto.
Kā filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, kur Ēvalda Valtera atveidotais Čakāns saka: “Salauza tevi, puisīt. Salauza tevi tā pati dzīvīte. Salauza.” Šajā spilgtajā citātā paslēpta cilvēcība, kas kontrastē ar filmas dažādajām epizodēm par pakļaušanos tā laika sabiedrības normām un raksturo režisora attieksmi pret savu filmas varoņu likteņiem un nākotni.
Autors arī izklāstīja savu ideoloģiju par filmu tehnikām un personīgajiem uzskatiem par filmu veidošanu, iekļaušanos konkrētā budžetā un svarīgo skaņas nozīmi noskaņas radīšanai. Tāpat arī uzsvēra, ka labprāt izvēlas filmā iekļaut latviešu tautas dažādību.
Jānis Streičs sarunas laikā pievērsās arī literatūras nozīmei, atzīstot, ka ekrāna un rakstīto darbu attiecības ir sarežģītas un viņš nelabprāt rada filmas, kas veidotas pēc grāmatu motīviem, kaut gan pret rakstniekiem izturas ar bijību un uzskata, ka literatūrai kā mākslai ir ietekmējošāka darbība, nekā tas ir kino.
Visa pamatā režisora Streiča filmās ir akcentēta ticība cilvēkiem, mīlestība, godīgums pret aktieriem, savu komandu un skatītājiem.
Profesore Vita Zelče, kuras kursa “Populārā kultūra un mediji” šī semestra pēdējā lekcijā tika īstenota tikšanās, norāda: “Vienmēr priecājos, ka godājamais režisors Jānis Streičs piekrīt tikties ar mūsu studentiem. Tas vienmēr nozīmē, ka baudīsim labu stāstu un vienlaikus arī uzzināsim, ko nozīmē patiesi profesionāls darbs savā jomā, cieņa pret cilvēkiem, labestība un Latvijas sajūta.”
Maģistrantūras studente Velta Skolmeistere apstiprina: “Jānis Streičs iedvesmo - ne tikai tas, ko viņš saka, bet arī pasniegšanas veids. Šķiet, ka aiz katra izteiktā teikuma slēpjas kāds garš stāsts, kas paliks neizstāstīts, jo vienā vakarā var tikai nedaudz uzmest skatu tai bagātībai, kas ir Streiča pieredzē. Toties ar šo nelielo devu no tā visa lielā kopuma pietika arī 21. janvāra vakarā, kas atgādināja daudz vērtīga. Piemēram - ka ar mums šeit, Latvijā, viss būs kārtībā, ka esam spējuši saglabāt ko vērtīgāku par viedtālruņu ekrānos redzamo. Un reizēm pietiek to dzirdēt, lai arī pieņemtu lēmumu to savā dzīvē piepildīt un meklēt visvērtīgāko.”
Režisora sarunas beigu novēlējums – necensties lāpīt pasauli, bet stiprināt Latviju un turēties kopā, ko apstiprina arī viņa rīta rainiskās atziņas par notikušo sarunu: "Pamodos agri ar sajūtu, ka vakar piedzīvots kaut kas labs un skaists. Un tūdaļ atcerējos tikšanos ar studentiem. Paldies par tādu dāvanu. Es pabiju Latvijā un pārliecinājos, ka mēs vēl ilgi un spītīgi turēsimies savas jūras krastā, tā kā tur kāpu priedes aug. Ar sveicieniem visiem - Jānis Streičs."
