LU konference
Pēc neatkarības atgūšanas no PSRS Latvijai nācās būvēt savu politisko sistēmu no jauna. Savu prezidēšanas sākumu Guntis Ulmanis raksturo šādi: “Priekšā tika nolikta balta lapa ar uzdevumu izveidot valsts prezidenta institūciju”. Par galvenajiem risināmajiem jautājumiem bijušais prezidents nosauca privatizācijas un naturalizācijas kārtības noteikšanu, bet par prezidentūras kulminācijas punktu uzskata Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas, kad telefons zvanījis nepārtraukti. Velkot paralēles ar tagadējo Krievijas agresīvo ārpolitiku, viņš norāda, ka šādās pārrunās “nekādi morālie principi nestrādā”.
Atskatoties uz kļūdām un neveiksmēm, Guntis Ulmanis atzina, ka nav izdevies izveidot pietiekami efektīvu partiju sistēmu, kas vēl joprojām ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem Latvijas politikā un sarežģī jebkādas pārrunas. Kritiku Ulmanis veltīja arī dažādu laiku politiskajiem līderiem, kas nespēj atdalīt ambīcijas un materiālo dzīvi no valsts interesēm, tomēr atzina, ka visi premjeri strādājuši pēc labākās sirdsapziņas un devuši lielu ieguldījumu Latvijas attīstībā.
Politiskās kultūras trūkums radījis arī pārpratumus un krīzes. Piemēram, par Valda Birkava valdības demisiju prezidents uzzināja, klausoties radio mājupceļā no saviesīga pasākuma Siguldā, savukārt Andris Šķēle par atkāpšanos paziņoja divos naktī pa telefonu. Māris Gailis pats reiz devies pie prezidenta ar piedāvājumu uzņemties valdības vadību, uz ko Ulmanis atbildējis, ka demokrātiskā valstī viņa partijai vispirms ir jātiek ievēlētai un tad jāiegūst parlamenta atbalsts valdības veidošanai.
Guntis Ulmanis neskopojās arī ar mazāk nopietnu informāciju, piemēram, Latvijas premjeru kopējo raksturojumu: “Vidējais vecums 40 gadi, 3 bērni, augstākā tehniskā izglītība, ir saistība ar sportu, piemīt tendence uz plikpaurību.”
Guntis Ulmanis bija pirmais atjaunotās Latvijas prezidents laika periodā no 1993. līdz 1999. gadam, amata pienākumus pildot divus termiņus.
Atskatoties uz kļūdām un neveiksmēm, Guntis Ulmanis atzina, ka nav izdevies izveidot pietiekami efektīvu partiju sistēmu, kas vēl joprojām ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem Latvijas politikā un sarežģī jebkādas pārrunas. Kritiku Ulmanis veltīja arī dažādu laiku politiskajiem līderiem, kas nespēj atdalīt ambīcijas un materiālo dzīvi no valsts interesēm, tomēr atzina, ka visi premjeri strādājuši pēc labākās sirdsapziņas un devuši lielu ieguldījumu Latvijas attīstībā.
Politiskās kultūras trūkums radījis arī pārpratumus un krīzes. Piemēram, par Valda Birkava valdības demisiju prezidents uzzināja, klausoties radio mājupceļā no saviesīga pasākuma Siguldā, savukārt Andris Šķēle par atkāpšanos paziņoja divos naktī pa telefonu. Māris Gailis pats reiz devies pie prezidenta ar piedāvājumu uzņemties valdības vadību, uz ko Ulmanis atbildējis, ka demokrātiskā valstī viņa partijai vispirms ir jātiek ievēlētai un tad jāiegūst parlamenta atbalsts valdības veidošanai.
Guntis Ulmanis neskopojās arī ar mazāk nopietnu informāciju, piemēram, Latvijas premjeru kopējo raksturojumu: “Vidējais vecums 40 gadi, 3 bērni, augstākā tehniskā izglītība, ir saistība ar sportu, piemīt tendence uz plikpaurību.”
Guntis Ulmanis bija pirmais atjaunotās Latvijas prezidents laika periodā no 1993. līdz 1999. gadam, amata pienākumus pildot divus termiņus.
