Notikuši pirmie “Prof. Intas Brikšes akadēmiskie lasījumi” un Intas Brikšes monogrāfijas “Komunikācija. Mediji. Universitāte” atvēršana

Teksts: Aija Rozenšteine, LU SZF SPPI zinātniskā asistenta p.i.

Foto: Jānis Buls

Vakar, 21. septembrī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē (LU SZF) notika profesores Intas Brikšes monogrāfijas “Komunikācija. Mediji. Universitāte” atvēršana, pirmie “Prof. Intas Brikšes akadēmiskie lasījumi” un Intai Brikšei veltītās piemiņas sienas, uz kuras izvietotas vērtīgas profesores konceptuālās atziņas, svinīgā atklāšana, kurā piedalījās LU vadība, LU SZF mācībspēki, studenti un profesores Intas Brikšes tuvinieki un draugi.

Atklājot pasākumu, LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns prof. Juris Rozenvalds uzrunāja klātesošos: “Šoruden mūsu fakultāte ieiet savā sešpadsmitajā gadu lokā, tātad esam pāri pusaudžu vecumam, laiks palikt  nopietnākiem un pamatīgākiem. Profesore Inta Brikše, savulaik kļūdama par šīs fakultātes dekāni, realizēja mūsu  ideju par vienotu studiju un pētniecības vidi sociālajām zinātnēm. Intas darbaspējas un aizrautība, stratēģiskais nākotnes redzējums un pārliecība par izvēlētā darba nozīmību un vajadzību kļuva par šīs fakultātes studiju programmu un Sociālo un politisko pētījumu institūta attīstības virzītājspēku. Ticība jaunajam, mūžīgā gatavība mainīties, pilnveidoties, mesties iekšā nezināmajā, būt jaunatklājējai – šie vārdi visā pilnībā ir par profesori Brikši. Šī auditorija ir piemiņa Intai kā profesorei, kā mācībspēkam, jo te bieži skanējusi viņas balss un  dzirkstījuši fakultātē leģendārie Intas smiekli. Iedvesmai un pārdomām tagad te lasāmi arī daži citāti  no profesores rakstiem, bet  daļa  viņas zinātniski pētnieciskā mantojuma  apkopota  monogrāfijā “Komunikācija. Mediji. Universitāte”, kuras izveidi iniciēja Komunikācijas studiju nodaļa, bet īpaši – profesore Vita Zelče. Un šodien reizē ar  grāmatas atvēršanu fakultāte sāk jaunu intelektuālu tradīciju – ikgadējos profesores Intas Brikšes  akadēmiskos lasījumus, ļoti ceru, ka tie kļūs par ikrudens nozīmīgo notikumu, kurā arī turpmāk  izskanēs vērtīgas pieredzes bagātu komunikācijas pētnieku un jauno zinātnieku lekcijas par mediju jomu un to ētikas problēmām.  Kaut kas jauns, nebijis, nākotnē vērsts – tas Intai noteikti patiktu. Un tā viņa joprojām ir kopā ar mums.”

Pirmos profesores Brikšes  akadēmiskos lasījumus aizsāka  Intas Brikšes dzīvē nozīmīgs cilvēks, viņas  domubiedre un ideju atbalstītāja profesore Skaidrīte Lasmane ar lekciju “Universitātes intelektuālais profils”. Profesore Lasmane uzsver: “Kas ir rezultāts universitātes intelektuālajai transformācijai? Rezultāts ir pētāms. Laikmetisks ideālista tips 20. gadsimta sākumā bija tas, kas uzbūvēja moderno Latvijas kultūru. Tas, kas attiecas uz šodienu, kādu mēs šo laikmetisko tipu gribam. Par to mums jādomā vēl un vēl. Tādēļ galvenais jautājums, – kā nezaudēt universitātes intelektuālo profilu, jaunā cilvēka intelektuālo transformāciju kā galveno uzdevumu, kas saistīts ar kultūru, riska sabiedrībā, proti, kad intelektu nomāc ne vairs ideoloģija, bet komercializācija, naudas un finanšu reliģija, neuzskatu, ka tā nav vajadzīga, bet ne kā reliģija, formālas starptautisku publikāciju neskaitāmas atskaites, punktu sistēma, kuras dēļ cilvēki veic pētījumus un rada publikācijas, modernās tehnoloģijas determinisms, kad ar tehnoloģiju palīdzību domā uzbūvēt intelektu un kultūru, kā arī vēl viens riska faktors – populārā izklaides kultūra, smieklu kultūra, humora diskurss kā galvenais diskurss, ko bieži vien studenti prasa no profesora. Tāpēc mans pēdājais jautājums, – vai, kā un kāds individuālais intelekts var atturēt no “pakļaušanās” un pasargāt no “jaunā barbarisma”?”

Jautājums paliek atklāts, tomēr ir dažas lietas, kuras jau šobrīd var precīzi nosaukt, savā uzrunā LU rektors prof. Indriķis Muižnieks norāda : “Pats galvenais universitātē ir un paliek cilvēki, vai tie ir profesori vai studenti, bet tikai uz to kopības, uz savstarpējās izpratnes un attīstības, vienam otru atbalstot un ne tikai, reizēm arī kritizējot, tā lieta var turpināties. [..] Mēs visi esam laicīgi, bet arī pēc mums universitāte turpinās, universitāte paliek, aug un attīstās. Jā, šodien mēs izkrāsojam vienu telpu, tad sāksim celt jaunu māju vietā, kur Inta teica, – nu, kad jūs to Torņkalnu sāksiet, es tur būšu pirmā ar savu telti un sākšu jau dzīvot, lai visas lietas notiek. Domāju, tas arī būs viens labs pienesums, lai mēs varētu teikt, ka gan mēs, gan Inta, gan citas profesūras paaudzes esam devuši ieguldījumu iniciācijā, esam iniciējuši ne tikai viens otru, bet arī visu sabiedrību kopumā, kaut kādā veidā arī mūsu Latvijas ideju esamību virzījuši, lai celtu jaunā pakāpē, jaunā jābūtībā.”

Pasākuma norisi kuplināja kolēģu domubiedru uzrunas. LU prorektors sociālo un tiesību zinātņu jomā prof. Jānis Ikstens atcerās: “Pirms nonācu šajās sienās es Intu satiku kā analītiķi, kā mediju eksperti, tā bija pirmā reize, kad tuvplānā redzēju viņas enerģiju un apņēmību, ar kādu viņa iet uz savu iecerēto mērķi, kā viņa spēj aizraut cilvēkus, kā spēj pamatot savu viedokli. [..] Lai cik tas neliktos savdabīgi, viņa turpina rūpēties par fakultāti arī neesot mūsu vidū, viņa ir tas iemesles, kādēļ mēs šodien liekam pamatus jaunai tradīcijai – akadēmiskajiem lasījumiem. Novēlu, lai mums visiem kopā pietiek jaudas turēt līdzi Intas tempam!”

Savukārt, Intas Brikšes monogrāfijas “Komunikācija. Mediji. Universitāte”  zinātniskā redaktore prof. Vita Zelče savā uzrunā pauda: “Laiks skrien ļoti ātri. Profesores Intas Brikšes monogrāfija vairākas reizes bija ļoti tuvu noslēgumam, bet vienmēr bija praktiskie un organizatoriskie darbi fakultātē, mācību darbs, kas šo procesu apturēja. Kā jau profesore Skaidrīte Lasmane savā lekcijā iezīmēja, šeit, universitātē, mūsu intelektu un mūsu domas bieži vien ikdiena apēd, pat iznīcina, tādēļ jādomā par to, ka tad, kad mēs aizejam vai aiziesim, aiz mums paliek tikai publikācijas, bet šī straujā un enerģiju iznīcinošā ikdiena nemaz nav tik labvēlīga tam, lai intelektuālā doma, kas nav fiksēta uz papīra, paliktu un saglabātos. Tāpēc visi steidziet rakstīt, ja jums ir doma un tā jums ir dārga.  Apgāda “Mansards” mākslinieks Zigmunds Lapsa grāmatas vākā licis uguni un tā liesmas. Universitāte arī ir kaut kas līdzīgs ugunij, kas cilvēkus sadedzina ļoti ātri. Protams, te ir divi simboliskie vēstījumi – uguns, kas sadedzina un uguns, kas iedvesmo, – uguns kā enerģija. Uguns savā veidā bija viens no Intas Brikšes simboliem. Šajā grāmatā ir tikai daļa no profesores Intas Brikšes atstātā intelektuālā mantojuma – to rakstu izlase, kuriem Inta Brikše ir vienīgā autore. Ir vēl daudzas publikācijas, kuras tapušas kopā ar citiem kolēģiem, ļoti bieži grupās, kurās viņa bija galvenā lokomotīve. Šīs publikācijas vēl gaida savu apkopojumu. Mēs esam priecīgi un gandarīti, ka šis projekts ir izdevies. Jāņem vērā, ka laiks rit ļoti strauji, un jau tagad universitātē ir jauna studentu paaudze, kurai nav bijusi personiskā saskarsme ar profesori, bet šīs saskarsme ir un paliek pateicoties publikācijām.”

Nule aizsāktie profesores Intas Brikšes akadēmiskie lasījumi zināmā mērā ir viņas atstātais  mantojums studentiem, jo profesorei vienmēr šķitis, ka tieši studentu auditorija ir visatvērtākā visam jaunajam, visām pārmaiņām. Ne velti daudzi viņas raksti tapuši sadarbībā ar studentiem, daudzu studentu darbi ir izauguši no Intas it kā nejauši paustās idejas. Par savu sadarbību ar Intu Brikši LU SZF absolvents, komunikācijas zinātnes maģistrs Varis Vagoliņš-Vagulis uzstājoties teica: “Galvenais, ko gribu uzsvērt, ir sajūta, ka šodien uz fakultāti esmu atnācis kā pie radiem un draugiem, šī sajūta ir profesores Intas Brikšes nopelns, viņa ir izveidojusi šo kopienu. Trīs lietas, par kurām esmu pateicīgs profesorei vēl bez tā, ka esmu varējis pabeigt šo fakultāti, ir spēja sasaistīt akadēmiskās zināšanas ar reālo dzīvi, kritiska domāšana un uzdrošināšanās iespēt vienmēr kaut ko vairāk. Tas, kas šeit tika teikts par profesores enerģiju, bija trāpīgi. Es domāju, ka viņa ar savu enerģiju varēja atnest, nolikt te fakultāti, vajadzētu to noliktu arī citur. Domājot par enerģijas nezūdamības likumu es ļoti ceru, ka viņas enerģija ir tepat tuvumā un paliks, uzturēsies un dos kārtīgu attīstības grūdienu arī uz priekšu.”

Svinīgā pasākuma noslēguma daļā Intas Brikšes dēls Oskars izteica trāpīgu metaforu: “Es gan tieši Intas pētījumus neturpināšu, jo esmu biologs, bet piedāvāju vienu lietu  no savas zinātņu jomas. Ko dara dzīvie organismi dabā? Viņu galvenais uzdevums ir nodot gēnus tālāk. Ar šim gēniem kopā viņi nodod informāciju, kas jādara, kā jādara, kā jāizskatās, kā jāuzvedās un visu pārējo. Es esmu piemērs šai gēnu tiešai nodošanai fizikālā veidā, bet fakultāte piemērs informācijas, pamācības nodošanai tālāk. Man prieks, ka fakultāte ir to apkopojusi gan grāmatā, gan uz tās sienām. Liels paldies!”

Pēcāk klātesošie tika aicināti teikt kādu vārdu. Bijušais LU rektors prof. Juris Zaķis dalījās atmiņās par laiku universitātē kopā ar Intu Brikši un pasākuma vadītājs Andris Morkāns ar vārdiem: “.. tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim,” aicināja ņemt katram savu grāmatu – šo uguni, enerģiju, kuru varam nest tālāk.