Akadēmiskais centrs
Ceturtdien, 18.decembra vakarā leģendārais latviešu režisors Jānis Streičs viesojās Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē (SZF) Berlina auditorijā pie Komunikācijas studiju nodaļas maģistrantūras 2.kursa studentiem.
Kamēr lielākā daļa studentu uztraucas par gaidāmajiem sesijas darbiem, profesore Vita Zelče studentiem sagādāja patīkamu tikšanos. Kursa “Populārā kultūra un mediji” pēdējā lekcijā, ar savu pieredzi kino dzīvē dalījās režisors Jānis Streičs. Ievadā studenti un J. Streičs skatījās SZF televīzijas un sakaru inženiera Dmitrija Glazunova sagatavoto video kolāžu par J. Streiča uzņemtajām filmām, kas rosināja tālākas sarunas.
Lai sagatavotos ciemiņa uzņemšanai, studenti kopā ar profesori bija noskatījušies vairākas Streiča filmas, kuras sabiedrībā nav tik zināmas – “Uzticamais draugs Sančo” (1974), “Tikšanās uz Piena ceļa” (1985), “Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986), “Nakts sargs un veļas mazgātāja” (2002) un “Rudens rozes” (2004). Apskatītās filmas ir citādas uz pārējo J.Streiča veidoto filmu fona, kuras atklāj režisora spējas strādāt dažādos žanros. “Tikšanās uz Piena ceļa” ir viena no Streiča kara filmām, kuras galvenā tēma ir kara sievietes, kas Padomju laikā bija viena no t.s. aizglietajām tēmām; “Aizaugušā grāvī viegli krist” ļoti atklāti ekranizē problēmas, ar kurām saskārās darba ļaudis sausā likuma laikā un režisors atzina, ka filma balstīta uz patiesiem notikumiem. Savukārt, televīzijas filmas “Nakts sargs un veļas mazgātāja” un “Rudens rozes” ir ironiskas attiecību drāmas. Pats Streičs uzskata, ka viņš sevi par pilntiesīgu režisoru var saukt kopš filmas “Mans draugs nenopietns cilvēks,” tā bijusi viņa pirmā nopietnā kinofilma.
Dace: Liels paldies par lielisko iespēju gan iepazīties ar mazāk zināmiem un neredzētiem darbiem, gan pašu J. Streiču! Lai arī emocijas un viedokļi pēc dažādu darbu noskatīšanās atšķīrās, tomēr uzzinot arī no paša režisora to atšķirīgos tapšanas apstākļus, var daudz labāk saprast gan pašas filmas, gan arī tā laika kino vidi. Liels prieks dzirdēt un redzēt dzīvu pierādījumu tam, kā ierobežotos apstākļos ir iespējams izdomāt un izdarīt tā, lai taptu tik veiksmīgi un sabiedrībā atzīti darbi. Tikšanās laikā, klausoties un runājot par pagātnē tapušajām filmām, ir palikusi patīkama sajūta ar iedrošinājumu šodienai un nākotnei.
Asnāte: Manuprāt, mums bija fantastiska pēdējā lekcija maģistra programmā, kurā viesojās režisors Jānis Streičs. Līdz šim man par Jāni Streiču bija radies priekšstats tikai no redzētā, lasītā, dzirdētā medijos. Protams, zināju viņa veidotās mākslas filmas, kas ir kļuvušas par klasiku, tādēļ bija patiess prieks iepazīties ar režisoru un secināt, ka viņš ir vienkāršs, sirsnīgs, atsaucīgs un ļoti jauks cilvēks. Viņš bez šaubām ir īsts savas jomas profesionālis, kas izpētījis arodu līdz kaulam. Man bija ļoti interesanti uzzināt daudzas viņa darba un dzīves epizodes. Viņa stāstījums bija tikpat interesants un aizraujošs kā viņa filmas. Ne velti viņš ir latviešu kino viens no grandiem un šī tikšanās tikai nostiprināja šo pārliecību.
Kristīne: Jānis Streičs atstāja ļoti sirsnīga un omulīga kunga iespaidu! Patiess prieks, ka mūsu pēdējā lekcijā kā maģistrantūras studentiem prof. Vita Zelče bija uzaicinājusi viesoties šo nozīmīgo personu latviešu kultūrā. Režisors ar smaidu novērtēja sagatavoto filmu montāžu un aizrautīgi komentēja notiekošo, kas deva iespēju studentiem no režisora skatu punkta raudzīties uz tā laika norisēm sabiedrībā, filmēšanās vietām, aktieru atlasi un citām aktualitātēm. Streičs nenoliedza, ka attiecībā pret savu darbu ir ideālists, un vēl joprojām viņu neliek mierā dažas nianses, kuras atsevišķās filmās nav līdz galam izdevušās. Apbrīnoju šīs lielās personības, kuras ikdienā ir ļoti cilvēciskas un atvērtas, un jau vairākus gadus velta laiku arī tam, lai ar savu pieredzi un zināšanām dalītos ar SZF studentiem. Paldies arī Vitai Zelčei par padziļinātu ieskatu latviešu kino un vienmēr saturīgajām lekcijām!
Ieva: Režisors apbūra ar stāstnieka talantu - par katru filmu dalījās daudzās “aizkadru” atmiņās. Stāstīja gan par aktieru atlasi bērnu lomām, kas bieži vien sagādāja ne vienu vien pārsteigumu, gan sadarbību ar mūziķiem. J. Streičš atklāja - visvieglākā sadarbība esot ar Maestro Raimondu Paulu. Bija patiesi interesanti iepazīt režisoru, kas apbūra ar savu atvērtību un vieglumu. Paldies par pēdējo maģistrantūras lekciju! Šī tikšanās noteikti paliks atmiņā!
Lotta: Bija patīkami uzturēties, nu jau varētu teikt, ka latviešu leģendas sabiedrībā. Bija daudz stāstu par to kā konkrētās filmas tapa, kādas bija nianses un šķēršļi pirms filma tika ekranizēta. Man šķita interesanti stāsti par simboliem filmā „Tikšanās uz piena ceļa”, par cenzūru un lamuvārdu izmantošanu astoņdesmito gadu filmās, par mūzikas izvēli filmās, par vizāžistu darbu kara filmās, par aktieru meklēšanu bērnu filmām, kā arī, protams, bija interesanti zināt paša J.Streiča viedokli par mūsdienu kino un jaunajiem, talantīgajiem režisoriem. Tas viss bija aizraujoši, un šķiet, ka arī pašam J.Streičam tas patika, jo viens stāsts raisīja citu stāstu un visbeidzot, režisors tā aizrāvās, ka bija pagrūti pat iestarpināt kādu jautājumu, katrā ziņā tas bija ļoti patiesi un ļoti interesanta pieredze katram topošajam komunikācijas speciālistam.
Krista: Tiešām prieks, ka manas atmiņas par pēdējo lekciju maģistru studiju programmā būs saistītas ar izcilā režisora Jāņa Streiča viesošanos Sociālo zinātņu fakultātē. Streičs aizrāva ar savu vienkāršību, dzīvesprieku un lielo dzīves pieredzi. Manuprāt, mūsdienu jaunietim, kurš nav dzīvojis padomju laikos, un par šiem laikiem ko nojauš tikai no vēstures stundām skolā, vecāku, vecvecāku stāstiem ir priekštats, ka tad viss bija slikti, neiespējami, kontrolēts un ierobežots no visām pusēm, bet Streičs atklāja, ka patiesībā cilvēki, kuri gribēja, varēja dzīvot tāpat kā mēs dzīvojam mūsdienās. Cenzūru no varas iestāžu puses viņš neesot manījis, paši kolēģi savā starpā rūpējušies par to, lai filmās netiktu pateikts nekas tam laikam neatļauts. Tā kā profesore Vita Zelče dažas nedēļas pirms Streiča viesošanās man bija iedevusi viņa grāmatu „Lāga dvēseļu starumei”, tad ļoti daudz faktu no Streiča biogrāfijas un filmām jau zināju, taču viņa stāstījums bija citāds nekā grāmatā drukātais, nekas nepārklājās un visa saruna tapa uz vietas, kas, manuprāt bija forši.
Jānis Streičs ir režisors vairākām latviešu lielfilmām, kuras nu jau folklorizējušās Latvijas kultūrā, kā, piemēram, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Mans draugs nenopietns cilvēks” (1975), “Cilvēka bērns” (1991), “Likteņdzirnas” (1997) un “Rūdolfa mantojums” (2010). Maģistrantūras studenti bija ļoti priecīgi un pateicīgi par sagādāto iespēju tikties ar vienu no Latvijas izcilākajiem režisoriem.
Foto
Teksts: LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas maģistrantūras 2.kursa studenti Foto: Dace Znotiņa
Kamēr lielākā daļa studentu uztraucas par gaidāmajiem sesijas darbiem, profesore Vita Zelče studentiem sagādāja patīkamu tikšanos. Kursa “Populārā kultūra un mediji” pēdējā lekcijā, ar savu pieredzi kino dzīvē dalījās režisors Jānis Streičs. Ievadā studenti un J. Streičs skatījās SZF televīzijas un sakaru inženiera Dmitrija Glazunova sagatavoto video kolāžu par J. Streiča uzņemtajām filmām, kas rosināja tālākas sarunas.
Lai sagatavotos ciemiņa uzņemšanai, studenti kopā ar profesori bija noskatījušies vairākas Streiča filmas, kuras sabiedrībā nav tik zināmas – “Uzticamais draugs Sančo” (1974), “Tikšanās uz Piena ceļa” (1985), “Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986), “Nakts sargs un veļas mazgātāja” (2002) un “Rudens rozes” (2004). Apskatītās filmas ir citādas uz pārējo J.Streiča veidoto filmu fona, kuras atklāj režisora spējas strādāt dažādos žanros. “Tikšanās uz Piena ceļa” ir viena no Streiča kara filmām, kuras galvenā tēma ir kara sievietes, kas Padomju laikā bija viena no t.s. aizglietajām tēmām; “Aizaugušā grāvī viegli krist” ļoti atklāti ekranizē problēmas, ar kurām saskārās darba ļaudis sausā likuma laikā un režisors atzina, ka filma balstīta uz patiesiem notikumiem. Savukārt, televīzijas filmas “Nakts sargs un veļas mazgātāja” un “Rudens rozes” ir ironiskas attiecību drāmas. Pats Streičs uzskata, ka viņš sevi par pilntiesīgu režisoru var saukt kopš filmas “Mans draugs nenopietns cilvēks,” tā bijusi viņa pirmā nopietnā kinofilma.
Dace: Liels paldies par lielisko iespēju gan iepazīties ar mazāk zināmiem un neredzētiem darbiem, gan pašu J. Streiču! Lai arī emocijas un viedokļi pēc dažādu darbu noskatīšanās atšķīrās, tomēr uzzinot arī no paša režisora to atšķirīgos tapšanas apstākļus, var daudz labāk saprast gan pašas filmas, gan arī tā laika kino vidi. Liels prieks dzirdēt un redzēt dzīvu pierādījumu tam, kā ierobežotos apstākļos ir iespējams izdomāt un izdarīt tā, lai taptu tik veiksmīgi un sabiedrībā atzīti darbi. Tikšanās laikā, klausoties un runājot par pagātnē tapušajām filmām, ir palikusi patīkama sajūta ar iedrošinājumu šodienai un nākotnei.
Asnāte: Manuprāt, mums bija fantastiska pēdējā lekcija maģistra programmā, kurā viesojās režisors Jānis Streičs. Līdz šim man par Jāni Streiču bija radies priekšstats tikai no redzētā, lasītā, dzirdētā medijos. Protams, zināju viņa veidotās mākslas filmas, kas ir kļuvušas par klasiku, tādēļ bija patiess prieks iepazīties ar režisoru un secināt, ka viņš ir vienkāršs, sirsnīgs, atsaucīgs un ļoti jauks cilvēks. Viņš bez šaubām ir īsts savas jomas profesionālis, kas izpētījis arodu līdz kaulam. Man bija ļoti interesanti uzzināt daudzas viņa darba un dzīves epizodes. Viņa stāstījums bija tikpat interesants un aizraujošs kā viņa filmas. Ne velti viņš ir latviešu kino viens no grandiem un šī tikšanās tikai nostiprināja šo pārliecību.
Kristīne: Jānis Streičs atstāja ļoti sirsnīga un omulīga kunga iespaidu! Patiess prieks, ka mūsu pēdējā lekcijā kā maģistrantūras studentiem prof. Vita Zelče bija uzaicinājusi viesoties šo nozīmīgo personu latviešu kultūrā. Režisors ar smaidu novērtēja sagatavoto filmu montāžu un aizrautīgi komentēja notiekošo, kas deva iespēju studentiem no režisora skatu punkta raudzīties uz tā laika norisēm sabiedrībā, filmēšanās vietām, aktieru atlasi un citām aktualitātēm. Streičs nenoliedza, ka attiecībā pret savu darbu ir ideālists, un vēl joprojām viņu neliek mierā dažas nianses, kuras atsevišķās filmās nav līdz galam izdevušās. Apbrīnoju šīs lielās personības, kuras ikdienā ir ļoti cilvēciskas un atvērtas, un jau vairākus gadus velta laiku arī tam, lai ar savu pieredzi un zināšanām dalītos ar SZF studentiem. Paldies arī Vitai Zelčei par padziļinātu ieskatu latviešu kino un vienmēr saturīgajām lekcijām!
Ieva: Režisors apbūra ar stāstnieka talantu - par katru filmu dalījās daudzās “aizkadru” atmiņās. Stāstīja gan par aktieru atlasi bērnu lomām, kas bieži vien sagādāja ne vienu vien pārsteigumu, gan sadarbību ar mūziķiem. J. Streičš atklāja - visvieglākā sadarbība esot ar Maestro Raimondu Paulu. Bija patiesi interesanti iepazīt režisoru, kas apbūra ar savu atvērtību un vieglumu. Paldies par pēdējo maģistrantūras lekciju! Šī tikšanās noteikti paliks atmiņā!
Lotta: Bija patīkami uzturēties, nu jau varētu teikt, ka latviešu leģendas sabiedrībā. Bija daudz stāstu par to kā konkrētās filmas tapa, kādas bija nianses un šķēršļi pirms filma tika ekranizēta. Man šķita interesanti stāsti par simboliem filmā „Tikšanās uz piena ceļa”, par cenzūru un lamuvārdu izmantošanu astoņdesmito gadu filmās, par mūzikas izvēli filmās, par vizāžistu darbu kara filmās, par aktieru meklēšanu bērnu filmām, kā arī, protams, bija interesanti zināt paša J.Streiča viedokli par mūsdienu kino un jaunajiem, talantīgajiem režisoriem. Tas viss bija aizraujoši, un šķiet, ka arī pašam J.Streičam tas patika, jo viens stāsts raisīja citu stāstu un visbeidzot, režisors tā aizrāvās, ka bija pagrūti pat iestarpināt kādu jautājumu, katrā ziņā tas bija ļoti patiesi un ļoti interesanta pieredze katram topošajam komunikācijas speciālistam.
Krista: Tiešām prieks, ka manas atmiņas par pēdējo lekciju maģistru studiju programmā būs saistītas ar izcilā režisora Jāņa Streiča viesošanos Sociālo zinātņu fakultātē. Streičs aizrāva ar savu vienkāršību, dzīvesprieku un lielo dzīves pieredzi. Manuprāt, mūsdienu jaunietim, kurš nav dzīvojis padomju laikos, un par šiem laikiem ko nojauš tikai no vēstures stundām skolā, vecāku, vecvecāku stāstiem ir priekštats, ka tad viss bija slikti, neiespējami, kontrolēts un ierobežots no visām pusēm, bet Streičs atklāja, ka patiesībā cilvēki, kuri gribēja, varēja dzīvot tāpat kā mēs dzīvojam mūsdienās. Cenzūru no varas iestāžu puses viņš neesot manījis, paši kolēģi savā starpā rūpējušies par to, lai filmās netiktu pateikts nekas tam laikam neatļauts. Tā kā profesore Vita Zelče dažas nedēļas pirms Streiča viesošanās man bija iedevusi viņa grāmatu „Lāga dvēseļu starumei”, tad ļoti daudz faktu no Streiča biogrāfijas un filmām jau zināju, taču viņa stāstījums bija citāds nekā grāmatā drukātais, nekas nepārklājās un visa saruna tapa uz vietas, kas, manuprāt bija forši.
Jānis Streičs ir režisors vairākām latviešu lielfilmām, kuras nu jau folklorizējušās Latvijas kultūrā, kā, piemēram, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Mans draugs nenopietns cilvēks” (1975), “Cilvēka bērns” (1991), “Likteņdzirnas” (1997) un “Rūdolfa mantojums” (2010). Maģistrantūras studenti bija ļoti priecīgi un pateicīgi par sagādāto iespēju tikties ar vienu no Latvijas izcilākajiem režisoriem.
Foto
Teksts: LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas maģistrantūras 2.kursa studenti Foto: Dace Znotiņa
