Akadēmiskais centrs
Ceturtdien, 8. maijā Eiropā un Latvijā tikai pieminēts Otrā pasaules kara noslēgums. Divos Latvijas sociālajai atmiņai būtiskos pasākumos – gadskartējā ziedu nolikšanā Rīgas Brāļu kapos un piemiņas sienas un izstādes atklāšanā Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejā – piedalījās arī LU SZF Sociālās atmiņas pētniecības centra pētnieki kopā ar žurnālisti Lauru Starinku no Nīderlandes.
8. maija rītā Rīgas Brāļu kapos pulcējās kara veterāni un to organizācijas, amatpersonas, Valsts prezidents un Ministru prezidente, bruņoto spēku pārstāvji, tostarp amerikāņu karavīri, mediji, atsevišķas skolēnu grupas, kā arī LU pētnieki – jau piekto gadu pēc kārtas. Piemiņas brīdī spēlēja pūtēju orķestris, atskaņojot arī Latvijas valsts himnu, īsu aizlūgumu noturēja luterāņu mācītājs, kurš kā ierasts bija vienīgais, kurš šajā pasākumā teica runu. Ziedus nolika Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kā arī citas amatpersonas un ārvalstu diplomāti. Otrā pasaules kara pieminēšanā Brāļu kapos piedalījās arī aprūpes biedrības “Daugavas Vanagi”, 130. latviešu strēlnieku korpusa un partizāņu veterānu biedrība, Latviešu Nacionālās karavīru biedrības, Latviešu virsnieku apvienības, Latvijas ebreju kopienas pārstāvji, tā apliecinot, ka Latvijai ir sava kopēja Otrā pasaules kara traģēdijas atmiņa.
LU SZF sociālās atmiņas pētnieki piemiņas pasākumu novērojumus 8. un 9. maijā veic jau piecus gadus. Nedaudz atgādinot šī piemiņas rituāla attīstību, jāuzsver, ka līdz 2011. gadam pasākumam bija absolūti sašķelta daba: emocionāla, kad desmitos no rīta ieradās veterāni un bērnu žurnālu „Draugs” un „Zīlīte” kādreizējā redaktore Inese Spura, kas nu jau aizgājusi aizsaulē, sacīja savu ikgadējo uzrunu veterāniem, un formāli reprezentatīva, kad stundu vēlāk ieradās amatpersonas un izpildīja savu atceres pienākumu. 2012. gadā pēc Valsts prezidenta paustā aicinājuma sabiedrību tuvināties vēsturiskajam izlīgumam notika abu rituālu tuvināšanās, saplūstot vienotā un jēgpilnā norisē. Pētnieki novērtēja, ka šī gada piemiņas brīdis ir apliecinājums, ka jaunā rituāla kārtība ir nostriprinājusies, amatpersonu un veterāru mijiedarbe ir dabiska, emocionāli nepiespiesta. Būtiski, ka šogad nevienam rituāla dalībniekam nebija piestiprināta Georga lentīte.
Pēc piemiņas pasākuma iespaidos dalījās ārzemju žurnāliste L.Starinka: „Šie ir ļoti skaisti kapi, klusi, mierpilni un iespaidīgi. Ceremonijas laikā es vēlreiz apjautu, cik sarežģīta ir jūsu vēsture, salīdzinot ar situāciju Nīderlandē. Tai jābūt savādai sajūtai, ka ir divas grupas veterānu, kas atradās pretējās frontes pusēs un teorētiski varēja būt šāvuši viens uz otru. Tas droši vien nebija viegli panākt, lai viņi vienotos kopējā piemiņas pasākumā, jo kādreiz tie bijuši ienaidnieki. [..] Rietumos reti kurš apjauš, cik sarežģītas bijušas šejienes cilvēku izvēles pagājušajā gadsimtā. Apvienojumā ar kara politizēšanu, ko īsteno Putins un Kremlis, rezultāts ir tas, ko patlaban varam vērot Ukrainā.”
Dienas otrajā pusē Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejā svinīgi tika atklāta Rietumeiropas ebreju piemiņas siena un izstāde „3000 likteņu. Ebreju deportācijas no Terezieštates geto uz Rīgu, 1942”. Otrā pasaules kara laikā uz Latviju tika deportēti un iznīcināti 25 000 ebreju no Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehijas. Projekta mērķis ir ļoti būtisks Latvijas sociālajai atmiņai – šīs piemiņas iemūžināšana. „Latvijas sociālā atmiņa veido Eiropas sociālo atmiņu. Sociālā atmiņa ir tā, kas veido mūsu vēsturi. Šis ir laiks, kad mums ir ļoti svarīgi bez mītiem un bez aizspriedumiem paskatīties uz mūsu vēsturi un izdarīt secinājumus. Mēs šobrīd dzīvojam saspringtā laikā un reģionā, kura ģeopolitiskajā situācijā pieaug saspringums, daļā cilvēku pieaug bailes, bažas, nedrošība par savu nākotni. Vēsture ir tā, kas dod mums daudz atbilžu. Viena no atbildēm, ko mēs varam iegūt vēsturē ir tā, ka sapringtos brīžos pasaulē mums tautām, tautībām, kas dzīvo uz šīs zemes, ir jābūt vienotām un jāspēj skaidri patiekt ‘nē’ jebkādai vardarbībai un teroram uz šīs zemes 21. gadsmitā. Lai šī te vienotība ir mūsu kopējā sociālā atmiņa un dod mums spēku!”, uzrunā teica Kultūras ministre Dace Melbārde. Piemiņas sienas un izstādes atklāšanā svinīgās runas teica arī ebreju kopienas pārstāvji un izstādes organizētāji, S.Āboltiņa, ārvalstu diplotāti un viesi.
Arī šo pasākumu novērojuma atziņas tiks atspoguļotas LU SZF Sociālās atmiņas pētniecības centra topošajās grāmatās par Otrā pasaules kara atmiņu Latvijā.
Lauras Ardavas foto
Infomāciju sagatavoja:
Laura Ardava
LU doktora zinātniskā grāda pretendente
8. maija rītā Rīgas Brāļu kapos pulcējās kara veterāni un to organizācijas, amatpersonas, Valsts prezidents un Ministru prezidente, bruņoto spēku pārstāvji, tostarp amerikāņu karavīri, mediji, atsevišķas skolēnu grupas, kā arī LU pētnieki – jau piekto gadu pēc kārtas. Piemiņas brīdī spēlēja pūtēju orķestris, atskaņojot arī Latvijas valsts himnu, īsu aizlūgumu noturēja luterāņu mācītājs, kurš kā ierasts bija vienīgais, kurš šajā pasākumā teica runu. Ziedus nolika Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kā arī citas amatpersonas un ārvalstu diplomāti. Otrā pasaules kara pieminēšanā Brāļu kapos piedalījās arī aprūpes biedrības “Daugavas Vanagi”, 130. latviešu strēlnieku korpusa un partizāņu veterānu biedrība, Latviešu Nacionālās karavīru biedrības, Latviešu virsnieku apvienības, Latvijas ebreju kopienas pārstāvji, tā apliecinot, ka Latvijai ir sava kopēja Otrā pasaules kara traģēdijas atmiņa.
LU SZF sociālās atmiņas pētnieki piemiņas pasākumu novērojumus 8. un 9. maijā veic jau piecus gadus. Nedaudz atgādinot šī piemiņas rituāla attīstību, jāuzsver, ka līdz 2011. gadam pasākumam bija absolūti sašķelta daba: emocionāla, kad desmitos no rīta ieradās veterāni un bērnu žurnālu „Draugs” un „Zīlīte” kādreizējā redaktore Inese Spura, kas nu jau aizgājusi aizsaulē, sacīja savu ikgadējo uzrunu veterāniem, un formāli reprezentatīva, kad stundu vēlāk ieradās amatpersonas un izpildīja savu atceres pienākumu. 2012. gadā pēc Valsts prezidenta paustā aicinājuma sabiedrību tuvināties vēsturiskajam izlīgumam notika abu rituālu tuvināšanās, saplūstot vienotā un jēgpilnā norisē. Pētnieki novērtēja, ka šī gada piemiņas brīdis ir apliecinājums, ka jaunā rituāla kārtība ir nostriprinājusies, amatpersonu un veterāru mijiedarbe ir dabiska, emocionāli nepiespiesta. Būtiski, ka šogad nevienam rituāla dalībniekam nebija piestiprināta Georga lentīte.
Pēc piemiņas pasākuma iespaidos dalījās ārzemju žurnāliste L.Starinka: „Šie ir ļoti skaisti kapi, klusi, mierpilni un iespaidīgi. Ceremonijas laikā es vēlreiz apjautu, cik sarežģīta ir jūsu vēsture, salīdzinot ar situāciju Nīderlandē. Tai jābūt savādai sajūtai, ka ir divas grupas veterānu, kas atradās pretējās frontes pusēs un teorētiski varēja būt šāvuši viens uz otru. Tas droši vien nebija viegli panākt, lai viņi vienotos kopējā piemiņas pasākumā, jo kādreiz tie bijuši ienaidnieki. [..] Rietumos reti kurš apjauš, cik sarežģītas bijušas šejienes cilvēku izvēles pagājušajā gadsimtā. Apvienojumā ar kara politizēšanu, ko īsteno Putins un Kremlis, rezultāts ir tas, ko patlaban varam vērot Ukrainā.”
Dienas otrajā pusē Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejā svinīgi tika atklāta Rietumeiropas ebreju piemiņas siena un izstāde „3000 likteņu. Ebreju deportācijas no Terezieštates geto uz Rīgu, 1942”. Otrā pasaules kara laikā uz Latviju tika deportēti un iznīcināti 25 000 ebreju no Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehijas. Projekta mērķis ir ļoti būtisks Latvijas sociālajai atmiņai – šīs piemiņas iemūžināšana. „Latvijas sociālā atmiņa veido Eiropas sociālo atmiņu. Sociālā atmiņa ir tā, kas veido mūsu vēsturi. Šis ir laiks, kad mums ir ļoti svarīgi bez mītiem un bez aizspriedumiem paskatīties uz mūsu vēsturi un izdarīt secinājumus. Mēs šobrīd dzīvojam saspringtā laikā un reģionā, kura ģeopolitiskajā situācijā pieaug saspringums, daļā cilvēku pieaug bailes, bažas, nedrošība par savu nākotni. Vēsture ir tā, kas dod mums daudz atbilžu. Viena no atbildēm, ko mēs varam iegūt vēsturē ir tā, ka sapringtos brīžos pasaulē mums tautām, tautībām, kas dzīvo uz šīs zemes, ir jābūt vienotām un jāspēj skaidri patiekt ‘nē’ jebkādai vardarbībai un teroram uz šīs zemes 21. gadsmitā. Lai šī te vienotība ir mūsu kopējā sociālā atmiņa un dod mums spēku!”, uzrunā teica Kultūras ministre Dace Melbārde. Piemiņas sienas un izstādes atklāšanā svinīgās runas teica arī ebreju kopienas pārstāvji un izstādes organizētāji, S.Āboltiņa, ārvalstu diplotāti un viesi.
Arī šo pasākumu novērojuma atziņas tiks atspoguļotas LU SZF Sociālās atmiņas pētniecības centra topošajās grāmatās par Otrā pasaules kara atmiņu Latvijā.
Lauras Ardavas foto
Infomāciju sagatavoja:
Laura Ardava
LU doktora zinātniskā grāda pretendente
