Semināts par nabadzības un sociālās atstumtības riskiem – mērījumu metodiku un to, ko nevar nomērīt

Tekstu sagatavoja: Baiba Bela

 

9.12. šaurā lokā ļoti veiksmīgi noritēja SUSTINNO 2. projekta zinātniskais seminārs, kurā tika aplūkoti šī gada izpētes rezultāti nabadzības un sociālās atstumtības risku izpētē un tika diskutēts par tālāko pētījumu virzieniem un politikas rekomendācijām.

 

Mareks Niklass iepazīstināja ar pētījuma rezultātiem strādājošo nabadzības izpētē, kas parāda gan problēmas nopietnību, gan pētījuma izvēlētās metodoloģijas lietderību - salīdzinot Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes apkopotos datus par strādājošo nabadzību ar VPP SUSTINNO aptaujas datiem, jāsecina, ka pieejamie statistikas dati pilnībā nenovērtē strādājošo nabadzības izplatību Latvijā. Piemēram, 2014.gadā nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars strādājošo grupā bija virs 10%. Tomēr, atkarībā no analīzē izmantotajiem indikatoriem, strādājošo nabadzības izplatību var novērtēt aptuveni 14-15% apjomā. Aprēķinu rezultāti mainās, kad līdzās klasiskiem ienākumu nabadzības un materiālās deprivācijas rādītājiem ietver rādītājus par medicīnisko pakalpojumu pieejamību (vai pēdējā gada laikā bija situācija, kad nevarēja samaksāt par ārsta izrakstītām zālēm un nevarēja atļauties nozīmētos izmeklējumus). Latvijā šie indikatori ir ļoti svarīgi, ņemot vērā zemos izdevumus veselības aprūpei no IKP un augstos pacientu līdzmaksājumus. Ienākumu apakšējā kvintilē gandrīz piektā daļa iedzīvotāju nav varējuši iegādāties ārsta nozīmētās zāles vai atļauties nozīmētos izmeklējumus, kas gandrīz piecas reizes pārsniedz ES vidējos rādītājus iedzīvotājiem šajā ienākumu grupā. Ņemot vērā veselības nozīmi labai dzīves kvalitātei un pilnvērtīgai dalībai darba tirgū, šie rādītāji jāuzlūko kā kritiski un nopietni jādomā par situācijas risinājumiem.   Aplūkojot saistību starp strādājošo nabadzības rādītājiem un sociālās aizsardzības izdevumiem starpvalstu salīdzinājumā, parādās skaidra sakarība - valstīs ar augstākiem izdevumiem sociālajai aizsardzībai strādājošo nabadzības rādītāji ir ievērojami zemāki. Latvijā zemo algu sektorā strādājošie sastopas ne tikai ar zemākajiem izdevumiem sociālajai aizsardzībai, bet arī augstākajiem nodokļiem tieši zemāko ienākumu kategorijai, kas viņus nostāda sevišķi sliktā situācijā. Līdzšinējie statistisko datu apsekojumi arī nesniedz priekšstatu par strādājošo nabadzības izplatību atsevišķās iedzīvotāju grupās – dažādos Latvijas reģionos, iedzīvotāju grupās ar sliktu veselības stāvokli, kā arī latviešu un nelatviešu grupās. Analizējot strādājošo nabadzības rādītājus dažādās iedzīvotāju grupās, pētnieks nāk pie slēdziena, ka mērķēta palīdzība atsevišķām iedzīvotāju grupām – mazkvalificētam darbaspēkam, personām ar sliktu veselību un nepilngadīgiem bērniem, var ievērojami samazināt nabadzības risku strādājošajiem. Pētījuma noslēdzošajā posmā plānots strādāt pie politikas rekomendāciju izstrādes un plašākam sabiedriskām diskusijām par šo jautājumu.

Savukārt Baiba Bela padziļināti analizēja cilvēku subjektīvo nabadzības pieredzi, kā vienu no problēmām iezīmējot arī pieredzi saskarsmē ar sociālās politikas veidoto sociālās drošības sistēmu. Tiek attīstīta Latvijai jauna diskusija par kompleksu skatījumu uz dzīvi ar nepietiekošiem vai ierobežotiem līdzekļiem un nabadzības jēdziena lietojuma ētiskumu un morālajām sekām - daudzi starptautiski pētījumi parāda, ka grūtībās nonākuši cilvēki nelieto apzīmējumu “nabadzīgs” attiecībā uz sevi un uzskata to par aizvainojošu. Tika aplūkots arī plašāks Latvijas fons - neskatoties uz konstitucionāli nostiprināto valsts atbildīgumu par iedzīvotāju labklājību, neoliberālā filosofija uzsver, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Rezultātā varam konstatēt morālu apjukumu visos līmeņos, ar tendenci atbildību novirzīt no valsts uz indivīda pleciem - to var redzēt gan sociālās drošības sistēmā, kas sociālo risku iestāšanās situācijā sniedz pieticīgu atbalstu īsu laiku, gan turīgāko iedzīvotāju protestos pret solidaritātes principu ienākumu pārdalē, gan arī pašu grūtībās dzīvojošo cilvēku šaubām, ciktāl vainot pašiem sevi un ciktāl tomēr sagaidīt noteiktu atbalstu no valsts. Kā sevišķi jūtīga grupa, kurai nav izstrādāti tās vajadzībām piemēroti instrumentu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, parādās sievietes ar zemu izglītību un nepilngadīgiem bērniem (kuras audzina bērnus vienas, kā arī daudzbērnu mātes neatkarīgi no ģimenes stāvokļa), sevišķi lauku teritorijās ar niecīgām tālākas izglītošanās un darba iespējām. Seminārā apdziļināti tika aplūkota tieši viņu pieredze, norādot uz izcelsmes ģimenes izšķirošo nozīmi, resursu radošu izmantošanu grūtību pārvarēšanai un arī nabadzības psiholoģiskajām sekām. Personiskās pieredzes stāsti ļoti labi parāda, ko nozīmē dzīve pārapdzīvotā platībā (piemēriem, kad diviem skolēniem ir jādala viens galds, lai sagatavotu mājasdarbus), nepietiekoša nauda zāļu iegādei (kad dažkārt ir jāizlemj, vai pirkt zāles sev vai bērnam), ko psiholoģiski nozīmē - lūgt palīdzību un apzināties, ka nav iespējams pilnvērtīgi pildīt ģimenes apgādnieka vai mātes lomu. Nozīmīgi, ka gandrīz visi intervētie cilvēki vismaz vienu reizi ir saskārušies ar pazemojošu attieksmi no sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Tajā pašā laikā citu pētījumu lauka darbā un sarunās ar sociālajiem darbiniekiem parādās cita situācija, kas drīzāk pasvītro grūtības izšķirt pabalstu izkrāpējus no tiem, kuriem patiešām palīdzība ir nepieciešama, kā arī klientu agresivitāti un darbinieka neaizsargātību un atbalsta trūkumu darbā ar sarežģītiem klientiem. Diskusijās, kurās piedalījās arī projekta pētniece, psiholoģe Vineta Silkāne, tika aplūkota valsts apmaksāta psiholoģiska atbalsta nepieciešamība grūtībās nonākušiem cilvēkiem, sevišķi ilgstošiem sociālo dienestu klientiem. Kā nozīmīga problēma tika identificēta arī zemā darba samaksa palīdzošajās profesijās, kas kombinācijā ar augstu darba intensitāti un bieži vien nepietiekošu atbalstu darbā ar sarežģītiem klientiem, rada papildus riskus, ka sociālie pakalpojumi netiek sniegti pietiekoši kvalitatīvi, lai palīdzētu pēc būtības. Trešā problemātiskā joma, kurā būtu jāstrādā pie rekomendācijām, tika identificēta sociālās palīdzības un pakalpojumu sistēmas neelastība, kas kopumā nesekmē atgriešanos darba tirgū dažām iedzīvotāju grupām un citām neļauj efektīvāk mazināt nabadzības un sociālās atstumtības riskus (sevišķi ģimenēm ar bērniem). Tiesa, jau Pasaules Banka 2013. gadā identificēja problēmas, kas saistītas ar maziem pabalstiem, zemu pārklājumu un elastības trūkumu sistēmā, pagaidām ir tikuši veikti nelieli uzlabojumu (piemēram, bezdarba pabalsts netiek “nogriezts” uzreiz pēc darba uzsākšanas). Projekta noslēdzošā posmā šo tēmu plānots attīstīt vairākos virzienos - analizējot sasaistē ar cilvēktiesību un cilvēka cieņas principu, valsts lomu kompleksā labklājības sekmēšanā, rosinot plašākas diskusijas sabiedrībā par mijiedarbību starp personisko atbildību, pilsonisko solidaritāti un valsti, kā arī padziļināti analizējot citas sociālā riska grupas un izstrādājot rekomendācijas sociālās politikas veidotājiem un īstenotājiem.