Akadēmiskais centrs
Studenti iepazinās arī ar Latvijas Okupācijas muzeja krājuma veidošanas praksi, it īpaši mutvārdu vēstures interviju kolekcijas tapšanu un tās izmantošanas iespējām. Par šīm tēmām stāstīja muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un vadošā speciāliste Lelde Neimane. Savukārt ar jauno ekspozīciju studentus iepazīstināja muzeja gidi Ineta Lansdovne, Nikolajs Putiļins un Ilze Vaivode. Viņi arī stāstīja par gida darba specifiku, dažādu auditoriju atšķirību un gidiem tik nepieciešamo prasmi komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, lai būtu iespējams efektīvi pasniegt muzeja piedāvāto Latvijas vēstures vēstījumu.
Studentu stāsti par muzejā gūtajiem iespaidiem
Evelīna Jonina: “Gides stāstītais likās ļoti interesants un pamācošs, radās iespaids, ka viņa zina, par ko runā. Muzeja apmeklējums lika vairāk novērtēt Latvijas neatkarību, viela pārdomām. Šo muzeju apmeklēšu vēlreiz, jo nepaspēju izlasīt pašu ekspozīciju un visu to, kas bija rakstīts uz sienām, jo koncentrējos uz gides stāstījumu. Lekcija muzejā bija ļoti interesanta un aktuāla, lai vēlreiz atgādinātu par mūsu senču pārdzīvoto, kā arī sajustu, par ko šobrīd cīnās Ukrainā. Redzot reālas vēstures liecības, pārņem mazliet neomulīga sajūta, īpaši ejot cauri vagonam, kurā iedzīvotāji tika izvesti. Man ļoti patika ekspozīcija, kurā bija spoguļi, jo, manuprāt, tie nozīmē, ka arī mēs esam daļa no pārdzīvotā un mēs veidojam vēsturi, uz kuru skatīsies mūsu bērni. Patika, ka katrai muzeja detaļai bija konkrēta doma, nozīme…, piemēram, ekspocīzijas noslēgumā melnās un baltās sienas, apmeklētājam sekojošais Latvijas karogs. Gids bija profesionāls, vienkārši, interesanti un kodolīgi atgādināja par svarīgāko. Muzejam ir vislielākais digitālo liecību krājums Eiropā, kas var kalpot arī par pamatu dažādām filmām un palīdzēt izprast vēstures kontekstu mūsdienās, kā arī atklāt patiesību un novērst maldīgas informācijas izplatīšanu.”
Klinta Dzelme Kola: “Man muzeja apmeklējums šķita ļoti interesants. Muzeja telpas iekārtotas moderni, audio un vizuālie materiāli pasniegti pārdomāti un interesi raisošā veidā. Vārds "okupācija" muzeja nosaukumā man bija radījis priekšštatu, ka apmeklējums izvērtīsies pārsvarā drūms un skumjš, jo tāda daudzbrīd ir bijusi arī mūsu valsts vēsture, taču patiesībā mani tas iedvesmoja. Stāsti par Latvijas patriotu cīņu pret dažādiem režīmiem un par brīvību, patriotisma saglabāšana pat visdrūmākajos laikos, uz bērza tāss rakstītās vēstules, Latvijas karogs, kas klusībā, bet, vienmēr glabāts cieši klāt, un vienmēr dzīvā un degošā vēlme dzīvot zem brīvas Latvijas karoga, liek man neizsakāmi lepoties ar saviem senčiem, ar latviešu tautu. Manās acīs tas vairāk ir stāsts nevis par okupāciju, bet gan brīvību.”
Magdalēna Zagorska: “Man likās ļoti interesants piedzīvojums. Man ļoti patika, cik mūsdienīgi un mākslinieciska pieeja bija tieši muzeja dizainā. Man ļoti patika, kā gids stāstīja, varēju atsvaidzināt savas vecās zināšanas, papildus tās papildinot ar jaunām, jo tādas noteikti ieguvu. Muzejā noteikti atgriezīšos, jo šķita, ka nevarēju lasīt papildu informāciju, kas bija uz sienām, jo primārais bija gida stāstītais. Ļoti patika, ka gids uzdeva jautājumus. Uzskatu, ka katram latvietim un ne tikai, šis muzejs būtu jāapmeklē, lai zina, kāpēc mūsu tauta ir tieši tāda, kāda tā ir. Lai redz, no kurienes tās rētas ir radušās.”
Evelīna Paula Vāvere: “Manuprāt, muzeja apmeklējums bija ļoti vērtīgs, jo ekskursija ļāva atkal atcerēties notikumus, kurus pārdzīvoja mūsu vecāki, vecvecāki un citas paaudzes. Man ļoti patika tas, ka muzejs bija mūsdienīgs, tā izkārtojums bija saistošs un nebija brīdis, kurā bija garlaicīgi. Ļoti patika muzeja noskaņojums, ejot cauri telpām – Latvijas brīvības brīžos telpas bija gaišas un radīja patīkamu sajūtu, bet nebrīves brīžos tās bija tumšas, neomulīgas un ar restēm gar sienām. Patika, ka muzejs tika izveidots tā, lai, secīgi ejot, ir iespējams iziet cauri visai Latvijas okupācijas vēsturei pareizajā secībā. Arī gida stāstījums bija interesants, un tas palīdzēja arī uzzināt kaut ko jaunu un vēl nedzirdētu. Bija jauki, ka gids iesaistīja arī mūs savā stāstījumā, uzdodot jautājumus, jo tas vairāk aicināja pievērst uzmanību, ieklausīties un pašam padomāt.”
Anželika Litvinoviča: “Okupācijas muzeja ekspozīcija ir veidota kā labirints, kas ved caur vistumšākajiem, sāpīgākajiem Latvijas vēstures posmiem, tomēr vēlāk aizved arī uz kaut ko gaišāku un cerīgu. Attēli, priekšmeti, intervijas, audioieraksti, simulācijas, kā arī tādi elementi kā apgaismojums, citi dekora elementi, palīdz iedziļināties niansēs un atgādināt sev, kas notika ar mūsu senčiem. Runājot par niansēm, man tiešām šķita, ka muzejs dezinformācijas apkarošanas ziņā savu funkciju pilda prefekti. Aprakstos tiek piefiksētas galvenās lietas, kuras zinot, cilvēks nepieļaus savas valsts Latvijas vēstures citādāku (nepatiesu) interpretēšanu (piemēram, kā to darīja PSRS, arī tagad – Krievija). Man patika, ka arī ekskursijas vadītāja bieži izcēla kādus faktus, kas totāli mainīja kāda vēsturiska notikuma interpretējumu, un atzīmēja, kāpēc ir svarīgi pārzināt un ievērot katru detaļu. Tas man atgādināja par to, cik svarīgi ir pirms kopējā attēla, stāsta salikšanas pilnvērtīgi izpētīt sīkākas daļiņas, kuras to attēlu veido. Muzeja izstāde sīkās detaļās spēj izklāstīt tik sarežģītus, sāpēm caurvītus notikumus. Man likās ļoti iespaidīgi, cik daudz darba un laika tika ieguldīts, lai gan iegūtu visu nepieciešamo informāciju, gan saliktu visu kopā tā, lai apmeklētājam ir interesanti un lietderīgi.”
Arina Fedorenkova: “Okupācijas muzeja apmeklējums patiešām bija noderīgs un interesants, domāju, ka reti kurš students pats par sevi ietu apmeklēt muzejus, bet šī patiešām bija unikāla iespēja mazliet ieslīdēt vēsturē un uzzināt ko jaunu. Gides stāstītais palika atmiņā, jo viņa skaidri un aizraujoši stāstīja par visiem notikumiem un stāstiem, vēroja mūsu uzmanību. Vēl ko noteikti nevar nepieminēt ir veidotā atmosfēra, tas ir, gaismas konkrētajās telpās, režģi, cietumi, audioieraksti uz sienām, bildes un saglabājušās lietas, kas pastiprina okupācijas laika notikumus un vēsturi, kā arī man (kā klausītājam un skatītājam) lika mazliet iejusties un iztēloties to laiku vēl vairāk. Kopumā visa informācija, kas tika pasniegta gan no gides puses, gan informācija, kas likta uz sienām, gan vēsturiskas lietiņas, patiešām deva plašu informācijas ieskatu okupācijas laikmetā, kas noteikti ir liels bonuss Latvijas Okupācijas muzejam. Noteikti ieteiktu ikvienam apmeklēt šo muzeju.”
Armands Stefans Sarguns: “Man ļoti patika muzeja apmeklējums, jo tā bija neredzēta pieeja, kā pasniegt vēsturi. Tika izmantoti ierakstīti dzīves un pieredzes stāsti, kas tika papildināti ar dažādām vēsulēm, apģērbiem un citām vēstures liecībām. Man arī interesanti šķita tas, kā muzeja gaismas reprezentēja dažādus Latvijas vēstures posmus, jo tas apvienojumā ar visiem informācijas avotiem labāk palīdzēja uztvert informāciju. Manuprāt, arī pats muzeja dizains bija pārdomāts, jo īpaši man patika restes uz sienām, kas arī simbolizēja arestus, un vispārīgi katrai sīkajai detaļai muzeja izkārtojumā bija jēga un īpaša nozīme. Pēc manām domām, gide arī ļoti interesanti stāstīja un bija ļoti daudz informācijas, ko nepaspēju izlasīt, tāpēc visticamāk drīzumā atgriezīšos, lai varētu kārtīgi apskatīt visu, kas muzejā ir izstādīts. Šī muzeja ekspozīcija ir nozīmīga gan latviešiem, gan arī ārzemju apmeklētājiem, lai gūtu vairāk zināšanu un varētu izglītot sevi par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos.”
Sintija Milovidova: “Muzejs veiksmīgi izveidoja modernu vizuālo telpu, kura kopā ar stāstījumu veidoja laika mašīnu. Šī mašīna veiksmīgi izklāstīja Latvijas piedzīvoto 20. gs., un piespieda katram, kaut uz īsu brīdi, aizdomāties par savu vietu un iespējām, kuras mums ir simtsimtiem. Saglabātie vēstures objekti – gulagā veidotās karotītes, izsūtīto cilvēku apraktās tējas krūzes, tērpi- piedeva fantāzijai īstenības tēlu. Grūtsirdīga nots tika izjusta pret mazo lāci Miku, kurš dažādos posmos atgādināja par mazo bērnu pasaku pasaules cerībām un kā mīļākā rotaļlieta var būt vienīgais siltuma glāsts svešumā. Muzeja telpas izdzīvotajā stāstā bija redzamas paralēles ar vidusskolas vēstures stundām. Okupācijas muzeja atgādne, kura, atšķirībā no cilvēku atmiņām, nemainās. Uzskatu, ka ikvienam jāasvaidzina savas zināšanas gan par latviešu mocībām, gan par latviešu vērstajām negācijām pret citiem. Šos faktus nevajadzētu noniecināt un sagrozīt, jo tā ir daļa no mūsu izaugsmes. Vēlējos vēl pipeminēt, ka PSRS sabrukums bija veiksmīgi nolikts pie kāpnēm, kas vēstīja par mūsu izaugsmi un par sava veida kulmināciju, kurai sekoja iedzīvotāju lielais patriotisms.”
Daina Blūma: “Pirmais, ko gribētu uzsvērt šajā muzejā, ir vizuāls noformējums. Katra mazākā detaļa ir savā vietā un piepildīta ar jēgu. Gaismas un režģis uz sienas, videomateriāli un aktivitātes bērniem, visas sastāvdaļas ir vajadzīgas. Muzejs ir ļoti mūsdienīgs un aktuāls, par to liecina apmēklētāju grāmatas ieraksti, kur atstāju arī savu parakstu. Izstādes koncepcija ir ļoti interesanta un saprotama, gida stāstījums ir aizraujošs, un emocijas dažādas. Man ļoti patika muzejs, un es ieteikšu visiem draugiem apmeklēt šo muzeju.”
Krista Kīna: “Kaut kas jauns, ko uzzināju un kas noteikti noderēs nākotnē vai vienkārši savai zināšanai – lielā audiovizuālo darbu daļa krājumā. Nebūtu nekad domājusi, ka 18 stundas – tik daudz vajadzīgs, lai iemūžinātu kāda atmiņu stāstu. Patika muzeja apmeklējuma laikā redzēt arī ārzemniekus, kas liecina par to, ka ne tikai latviešiem ir interese par valsts vēsturi, jo īpaši, okupācijas laiku.”
Rēzija Legzdiņa: “Es gribētu uzsvērt to, ka pats muzejs ir kā mūsu valsts – Latvijas – vēstures daļa, un tas padara atmosfēru tajā iekšā īpašāku nekā jebkurā citā muzejā. Mani pārsteidza tas cik dzīvīgu, emocijām bagātu var izveidot ekspozīciju, kura kalpo kā katra latvieša laika mašīna – attēlojot patiesības stāstu, kam mūsu tauta ir gājusi cauri. Noteikti ir svarīgi uzsvērt to, cik vizuāli iespaidīga ir šī ekspozīcija: savāktās vēsturiskās piemiņas lietas kolekcijās, vēstules, kuras rakstītas uz bērza tāss, mātes lūgšanas par savu mirušo meitu, ģimeņu traģiskie dzīvesstāsti, plakāti un apģērbi, kas pašūti, ar cerību, ka atgriezīsies mājās – Latvijā – lika manī sajust daudz sakāpinātu emociju, jo mani vecvecāki un vecāki ir dzīvojuši Latvijā, kad mēs nebijām brīva un demokrātiska valsts. Man šķiet, ka, tikai redzot šo iespaidīgo ekspozīciju, es patiesi varēju nedaudz labāk izprast manu vecvecāku un vecāku stāstīto no viņu bērnības un to cik smagi viņiem ir bijis. Man patika tas, ka, lai gan šis labirints kādā veidota ekspozīcija sākas ar vissāpīgākajiem un asiņainākajiem brīžiem mūsu vēsturē, kas saskan arī ar šīm restēm, un gaismu spēlēm – spēcīgas krāsas – sarkana, zila, balta, kas uzdeva nedaudz pa galvu,pilnībā liekot sajusties tā, it kā tu aizceļotu atpakaļ laikā un ejot cauri šiem laika posmiem justu visas sāpes,traumas un sirdī smaguma sajūtu par to, kas toreiz apkārt notika, bet beigās tas aizved uz kaut ko gaišu – mūsu Neatkarības atjaunošanu, Baltijas ceļu ... Šī muzeja apmeklējums lika patiesi novērtēt daudz vairāk to,ka šodien mums katram ir tik daudz dotas iespējas, mums ir arī tiesības un dzīvojam demokrātiskā valstī,kur paši varam veidot savu valsti. Es noteikti atgriezīšos muzejā vēlreiz, lai ne tikai apskatītu ekspozīciju kārtīgāk, bet arī, lai parādītu šo ekspozīciju saviem vecvecākiem,vecākiem un māsai ar brāli. To tiešām ir jāredz ikkatram!”
Studenti Latvijas Okupācijas muzejā viesojās Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekta “Dezinformācijas un sazvērestību radītie riski demokrātijai: Latvijas pieredzes pārlūkošana” (lzp-2019/1-0278) ietvaros. Tā īstenošanā piedalās LU Sociālo zinātņu fakultātes mācībspēki un Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki, kuri šā pasākuma ietvaros dalījās ar projekta īstenošanas laikā gūtajām atziņām. Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas studentu atziņas par Latvijas Okupācijas muzeja darbību cīņā pret dezinformāciju tiks apkopotas un izmantotas pētniecībā un rekomendāciju izstrādē.
