Upuru drosme un žurnālistu neatlaidība spēj graut pat šķietami nesalaužamu sistēmu - LU SZF maģistrantūras studenti dalās pārdomās pēc filmas "Viņa teica" seansa

Filmu un diskusiju apmeklēja LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas maģistratūras studiju kursa “Dzimuma līdztiesības komunikācija un prakse” studenti, lai diskutētu par ar dzimumā balstītās vardarbības aspektu komunikāciju publiskajā telpā un #MeToo komunikāciju dezinformācijas kontekstā.

Dezinformācijas un sazvērestību teorijas mūsdienu informatīvajā telpā Latvijā un arīdzan pasaulē ir viens no lielākajiem mūsdienu laikmeta demokrātiskā modeļa apdraudējumiem. Šādos krīzes apstākļos sevišķa vērtība ir mediju profesionalitātei, pētnieciskajām un analītiskajām spējām. Mediju ziņojumi spēj aktualizēt būtiskas sociālas problēmas, izgaismot un ienest publiskajā dienaskārtībā problemātiskus jautājumus, tādejādi veicinot to risināšanu.

Kustība #MeToo izauga no neatlaidīga un pašaizliedzīga žurnālistu darba. Filma “Viņa teica” (She Said) stāsta par divu “New York Times” žurnālistu - Džodijas Kantoras un Meganas Touvijas veikto pētniecisko darbu un publikācijām, kas aizsāka #MeToo kustību ASV un pasaulē un atklāja patiesību par gadu desmitiem zināmo, taču noklusēto tēmu par seksuālo uzmākšanos sievietēm Holivudas filmu industrijas aizkulisēs. Reizēm var šķist, ka šādas problēmas, kas aplūkotas filmā ar darbības vietu ASV, ir tālas un mūs neskar, tomēr tā ir realitāte arī Latvijā.

Baiba Kļava: "Izcilā "New York Times" izmeklēšana soli pa solim parāda, ka upuru drosme un žurnālistu neatlaidība spēj saluzt un izgaismot pat šķietami necaursitamu sistēmu, ko varmākas būvējuši uz baiļu un kauna pamatiem. Filmā mani patīkami pārsteidza precīzais žurnālistu darba attēlojums — aiz katra pētnieciskā raksta slēpjas neskaitāmas izpētes laikā piedzīvotās neveiksmes, vilšanās un apgrūtinājumi, tostarp, draudi un juridiski kavēkļi. Vēl filma nostiprināja pārliecību, ka sabiedrībā — tostarp medijos — pārāk maz uzmanības tiek pievērsts sistemātiskai seksuālai vardarbībai, kas vērsta pret sievietēm, lai gan mēs katrs esam dzirdējuši draugu, ģimenes locekļu vai paziņu stāstus, vai — uz savas ādas to piedzīvojuši paši. Tas mudina domāt, kā to var mainīt, un ko es — kā žurnāliste — varu darīt lietas labā."

Linda Spundiņa: "Filma vēlreiz apstiprināja to, ka seksuāla uzmākšanās darbā nav tikai statistikas dati, kas ik gadu mainās. Aiz katra cipara tabulās stāv upuris ar pārdzīvoto un bieži vien dzīvi mainošo pieredzi. Stāsts nebija nekas nedzirdēts, taču tajā pašā laikā - atvēra jaunu skatu uz problēmu. Tā ir sistēma, nevis atsevišķi gadījumi. Tas vēlreiz pierādīja, ka uz šo problēmu jālūkojas sistemātiski un jārod risinājumi plašā mērogā. Tāpat filma raisīja pārdomas, ka par vardarbību ir jārunā un jāanalizē, kāpēc tā notiek, kā arī no žurnālistikas skatupunkta parādīja, kā par šādām tēmām jārunā, cik svarīga ir empātija un avotu sargāšana. Pats galvenais – taisnības meklēšanai ir arī rezultāts."

Jelizavetas Simaceva: "Šī bija filma, kas neatstāj vienaldzīgu, izraisa pārdomas un spilgtas emocijas. Galvenās varones šajā stāstā nebija tikai žurnālistes un raksts, pie kura strādāja. Šī filma bija par sievietēm kopumā un viņu drosmi. Drosme būt pirmajai no daudzām, drosme paust skaļi savu pieredzi, drosme būt mammai, drosme sev atdzīt, ka “es izjūtu bailes” un drosme pāri visam pieņemt pareizo lēmumu neskatoties uz to, kādas situācijas priekšā tu esi. Kā galveno atziņu sev minēšu to, ka ikdienā ir jāuzdrīkstas darīt vairāk sevis un citu dēļ. Kādai sieviete bija jābūt pirmajai, lai mainītu lietu kārtību. Un tas ir mūsu pienākums attaisnot viņas pūliņus.

Studenti filmu un diskusiju apmeklēja Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekta “Dezinformācijas un sazvērestību radītie riski demokrātijai: Latvijas pieredzes pārlūkošana” (lzp-2019/1-0278) ietvaros.