Aizvadītas izglītojošas nodarbības Latvijas Okupācijas muzejā

To laikā studenti iepazinās ar muzeja patstāvīgo ekspozīciju, aplūkoja izstādi “…Brīvības garu nevar nokaut!” par Latvijas jauniešu cīņu pret komunistisko okupācijas režīmu 20. gs. 40. gados, kā izjautāja un diskutēja par muzeja komunikāciju ar sabiedrību. Ar studentiem kopā bija Latvijas Okupācijas muzeja gidi Ineta Lansdovne, Nikolajs Putiļins un Kārlis Krēķis, kā arī Audiovizuālā mantojuma krājuma glabātāja Evita Feldentāle. Sarunas uzmanības centrā bija gidu darbs ar dažādām auditorijām, Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekme uz muzeja piedāvātā vēstījuma izplatīšanu un uztveri, kā arī audiovizuālā krājuma veidošana un tā nozīme.

Students Kārlis Kaktiņš par saviem iespaidiem stāstīja: “Stāstoši, spēcīgi, izaicinoši – šādi es raksturotu sajūtas pēc ekskursijas Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā. Eksponātus aplūkoju un gida stāstītajā klausījos uzmanīgi, tā kā 20. gadsimta vēsture ir man interesējošs temats, it īpaši Otrā pasaules kara un tam sekojošā Aukstā kara periods, kurā ietilpst Latvijas okupācija, kuras laikā no represijām cieta arī mana ģimene. Ekspozīcija bija sadalīta vairākos posmos, kur katram piešķirta atsevišķa unikāla iezīme, piemēram, atšķirības apgaismojumā, audio fonā, kas pastiprināja katra posma emocionālo efektu. Muzeja ekskursijā mūs “pavadīja” lācītis Miks (Sandras Kalnietes dāvinātais autentiskais oriģināls un tā vairākas replikas), kas mēģināja pasniegt smago vēsturisko informāciju atvieglinātā formā, lai veiksmīgāk komunicētu ar jaunāka vecuma bērniem.”

Evelīna Gerda Lipiņa atzina: “Negaidīju, ka muzejs par Latvijas okupāciju būs tik veiksmīgi noformēts. Muzeja izkārtojums ļāva daudz skaidrāk saprast un izprast visu saistībā ar Latvijas okupāciju, izsūtīšanām, kolhoziem utt. Patiešām izcils veids, kā komunicēt ar muzeja viesiem – spoguļi, krāsas un audio! Arī labāku gidu nevarētu vēlēties, jo patiešām stāstīja visu nevis kā ierakstīts grāmatā, bet ar savu odziņu, un bija interesanti visas divas stundas klausīties.”

Savukārt Renāte Meldere uzsvēra: “Latvijas Okupācijas muzejā tikām sagaidīti ar profesionālu un laipnu attieksmi no muzeja darbiniekiem, mūsu grupai tika piešķirta gide Ineta Lansdovne. Ekspozīcija ir ļoti pārdomāta arī no mūsu kursu saistošā komunikācijas viedokļa –, katra gaismiņa, attēls, skaņa rada nepieciešamo atmosfēru, kas arī attiecīgi izstāsta katras ekspozīcijas stāstu. Kā jau I. Lansdovne minēja – muzeja vēsturnieki ir izdarījuši izcilu darbu, izvēloties, kuras lietas no muzeja milzīgajiem arhīviem rādīt cilvēkiem, turklāt muzeja piesaistītās mākslinieku “komandas” lieliski vizualizēja katru stāstu gan ar stiepļu žogiem, gan “meža” lentām un sarkanajām, zilajām gaismām. Ar kursabiedriem apspriedām, ka gide ir izcila komunikācijas speciāliste, viņa izskaidroja mums ik katru metaforu, katras gaismas simboliku un pastāstīja visu tā, ka interese par šiem laikiem un notikumiem radās visiem. Ļoti patika arī muzeja centieni padarīt muzeju saistošu bērniem, izmantojot lācīti Miku (jo īpaši autentiskais, S. Kalnietes lācītis), tas ir labs veids kā bērniem nodot ekspozīcijas skarbo vēstījumu tā, lai bērni netiktu traumatizēti un būtu ieinteresēti.”

Apkopojot muzejā pieredzēto, Ērika Bukovska stāstīja: “18. aprīlī mums, Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnes 1. kursa studentiem, bija iespēja apmeklēt Latvijas Okupācijas muzeju. Muzejā mūs sagaidīja ar smaidu un operatīvu, strukturētu darbību, lai viss notiktu, nekavējot laiku. Apmeklējuma laikā piedalījāmies ekskursijā, ko vadīja Ineta Lansdovne, kas ne tikai ļoti interesanti un skaidri izstāstīja okupācijas laika vēsturi, bet arī pievērsās atsevišķu notikumu un cilvēku emocijām un sajūtām, kas ļāva vēl vairāk izjust tā laika atmosfēru. Mums, kā komunikācijas zinātnes studentiem, noderīgas bija arī ekskursijas vadītājas piebildes par to, kā Latvijas Okupācijas muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Piemēram, gaismu spēle, kas rada sajūtu, ka apmeklētājs izdzīvo vēsturi, no gaišām telpām ieejot tumšās, tad atkal gaišās, arī apkārtējās skaņas, dekorācijas un spoguļi, kuri atrodas izstādes sākumā un beigās, ļaujot paskatīties uz sevi kā pagātnes, tagadnes un nākotnes daļu. Šī bija ļoti interesanta un noderīga nodarbība, kas ļāva gan ieskatīties, gan savā veidā izdzīvot vēsturiskus notikumus. Ekskursijas vadītāja fantastiski un skaidri pastāstīja par visiem svarīgākajiem aspektiem un raisīja patīkamu atmosfēru. Pēc muzeja apmeklējuma sapratu, ka noteikti vēl atgriezīšos.”

Roberts Bajārs rezumēja: “Latvijas Okupācijas muzejs, neskatoties uz smago tēmu, atstāja patīkamu iespaidu. Muzejs ir ļoti gudri izkārtots un ļoti labi ļauj iedziļināties tēmā, kā arī vispatīkamākā ir cerība, kuru, neraugoties uz visām pagātnes traģēdijām, dod šīs muzejs, kad ekskursanti dodas pa kāpnēm augšup, tumsa pazūd un parādās gaisma. Noteikti ir vērts atnākt vēlreiz, cītīgāk apskatīt visu ekspozīciju, bet potenciāli arī izpētīt milzīgos muzeja arhīvus.”

Nodarbības notika LZP FLPP projekta “Rīgas Uzvaras laukuma pār-stāstīšana” (lzp-2023/1-0237) īstenošanas ietvaros. Tā uzmanības centrā Uzvaras parka vēsture, šodiena un nākotne, kā arī memoriālās kultūras un komunikācijas problemātika. Latvijas Okupācijas muzejs studentu nodarbībām tika izraudzīts tādēļ, ka tā ir vienīgā atmiņas institūcija, kurai saskaņā ar LR Saeimas 2022. gada 16. jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” tika deleģēta demontējamo padomju un nacistisko režīmu slavinošo pieminekļu novērtēšana un pēc ekspertīzes veikšanas – saglabāšana/nesaglabāšana un iekļaušana/neiekļaušana muzeja krājumā. Latvijas Okupācijas muzejs arī lēma par Rīgas t.s. Uzvaras pieminekļa nesaglabāšanu pēc tā demontāžas. Nodarbības Latvijas Okupācijas muzejā studentiem ļāva padziļināti iepazīties ar Latvijas okupāciju un nospiedumiem, tostarp arī memoriālā kultūrā un kolektīvajā atmiņā.

Fotogrāfs: Aivars Reinholds