Laikā, kad mūsdienu pasaulē vairākas vērtības ir apšaubītas, ilgtermiņa attīstības stratēģiskais ietvars atgādina Latvijas vērtības, kas ir trāpīgi noformulētas Satversmē: valsts nepārtraukta un droša pastāvēšana, latviešu valodas un kultūras identitātes nozīme un iedzīvotāju labklājība. “Izstrādātajai “Latvija 2050” stratēģijai ir trīs vienkāršoti naratīvi: bez valsts nav labklājības, bez labklājības nav kultūras un bez latviešu valodas un kultūras nav jēgas valstij,” uzsver LU ESZF Produktivitātes zinātniskā institūta “LU domnīca LV PEAK” direktore, viena no stratēģiskā ietvara līdzautorēm prof. Inna Šteinbuka. “Visas šīs trīs vērtības ir savstarpēji saistītas.”
Stratēģiskais ietvars piedāvā deviņus attīstības virzienus, pie katra no kuriem strādājusi atsevišķa zinātnieku komanda, veicot virziena dziļu izpēti. Pētnieki analizējuši Latviju no globālās konkurētspējas viedokļa. I. Šteinbuka skaidroja, ka stratēģijā analizēti Latvijas izaicinājumi un dilemmas. Stratēģijas īstenošana būs atkarīga no politiķu izvēlēm. Zinātnieki piedāvā alternatīvas – izvēli starp dilemmām. Stratēģija ietver skaidri noformulētos mērķus, uzdevumus un veiktspējas rādītājus. Ne tikai kvalitatīvos, bet arī kvantitatīvos. Stratēģijas autori, ESZF pētnieki, atbilstoši mērķiem ir izstrādājuši trīs makroekonomiskos scenārijus: mērķa jeb transformējošas noturības scenāriju, inerces jeb lēnas izaugsmes scenāriju un negatīvas spirāles scenāriju.
Konkurētspēja nozīmē, ka vēlamies vairāk eksportēt savas preces un pakalpojumus ar iespējami augstāku pievienoto vērtību un ka citas valstis ir ieinteresētas Latvijas produkciju pirkt. To nav viegli panākt, ņemot vērā, ka izmaksas aug. I. Šteinbuka plenārsēdē atgādināja, ka “mēs neesam lēta valsts. Mums ir relatīvi dārga enerģija, un izmaksu konkurētspēja laikam nevar mūs pavirzīt pretī eksportspējai”. Atslēga ir augstāka produktivitāte.
Latvijai ir daudz darāmā produktivitātes jomā, lai tuvinātos ES vidējam rādītājam. I.Šteinbuka arī izskaidro, kāpēc mērķis tuvināties ES vidējam līmenim ir ambiciozs. Diemžēl šobrīd produktivitātes ziņā ļoti atpaliekam no ES vidējā. 1995. gadā atpalicība bija par 90%, patlaban tie ir 46%, kas arī ir ļoti daudz. Piemēram, apstrādes rūpniecībā produktivitāte ir tikai 42% no ES vidējā rādītāja.
Stratēģijā atsevišķi ir apskatīta tehnoloģiju joma un digitalizācija. Izvirzīti ambiciozi mērķi - lai 90 % iedzīvotāju būtu labas digitālās prasmes. Kā vēsta stratēģiskā ietvara autori, šobrīd situācija nav laba. Kopš 2012. gada Latvijas situācija ne tikai nav izmainījusies, bet ir pasliktinājusies. Kamēr Lietuvā ir situācijas uzlabojums, bet Igaunijā tā ir daudz labāka nekā Latvijā. Mākslīgā intelekta izmantošanas jomā esam vismaz Lietuvas līmenī. Mākoņdatošanā ir liela atpalicība.
Eiropas Revīzijas palātas loceklis Mihails Kozlovs plenārsēdē savā ziņojumā “Iespējas ES daudzgadu budžeta finanšu ietvarā un ES attīstības perspektīvās”, uzsvēra, ka vislielākais izaicinājums ir izveidot akadēmisko, zinātnisko un rūpniecisko ekosistēmu, kura spētu pakāpeniski palielināt Latvijas īpatsvaru ES programmās, kur pamatā ir konkurētspējīgu projektu atlase un izcilība. Tas galvenokārt attiecas uz jauno Eiropas Konkurētspējas fondu.
“Latvijai ir ļoti labas izredzes pretendēt uz līdzekļiem, kas paredzēti pārrobežu infrastruktūras projektiem, jo tie sniedz augstāku pievienoto vērtību Eiropai,” M. Kozlovs iezīmē jomas, kurās Latvijā varētu iegūt lielāku finansējumu no ES budžeta. “Aizsardzība un drošība ir salīdzinoši jauns izdevumu veids ES budžetā, kas ievērojami pieaugs. Tātad patlaban ir īstais brīdis izveidot labus pamatus un ekosistēmu šā finansējuma izmantošanai. Prieks, ka tas jau notiek, spriežot pēc uzņēmumu veiksmes stāstiem šajās nozarēs.”
“Drošībai ir jābūt prioritātei,” drošības nozīmi konferencē akcentē ESZF docētāja un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. “Bet noteikti nav pietiekami skatīties tikai uz ieguldījumiem bruņojumā. Svarīgs ir noturības koncepts. Noturība nevar būt tikai valsts uzspiesta, un to nevar panākt arī sabiedrība bez valsts institūcijām. Jābūt visaptverošai pieejai un ne tikai vārdos, fokusējoties uz Krievijas apdraudējumu, bet domājot par cilvēkā centrētu noturības kopradi valstī kopumā, iesaistoties visiem.”
Demogrāfijas un cilvēkkapitāla jautājumi ir vieni no Latvijā visuztraucošākajiem. Demogrāfs, ESZF prof. Juris Krūmiņš uzsver: “Lai mēs varētu sagaidīt demogrāfijas atveseļošanos, atslēga ir mūsu ekonomiskā attīstība, no kā ir atkarīga arī sociālā un demogrāfiskā attīstība.”
Nozīmīgs ir jautājums, kā sasniegt ilgtermiņa stratēģijā izvirzītos mērķis un no kā tas ir atkarīgs. “Mēs dzīvojam tirgus ekonomikā. Jautājums ir, kāda ir loma valdībai un ko valsts var izdarīt, lai mēs visi dzīvotu labāk, lai arī investīcijas nonāktu tur, kur vajag,” uzsver prof. I. Šteinbuka. “Faktiski valdības rokās ir viens ļoti pamatīgs instruments, un tas ir budžets. Jo tieši, veidojot budžetu, veidojot nodokļu politiku, izdevumu politiku un izvēloties prioritātes, valdība noteikti var izdarīt ļoti daudz mūsu labā.”
Stratēģijas ieviešanas nodrošinājuma jautājumam pievērsās arī Saeimas priekšsēdētājas biedre un ESZF pasniedzēja Zanda Kalniņa-Lukaševica. “Kā nonākt pie rezultāta. Sen zināms, ka politiskais cikls dabiski virza lēmumus uz īstermiņu, pat ja ilgtermiņa ieguvumi būtu lielāki,” uzsver viņa. “Ir jāizdara izvēles. Tās var nebūt ērtas, bet tās būs nepieciešamas. Lielākais risks ir nevis kļūdaini lēmumi, bet lēmumu nepieņemšana vai atlikšana. Piedāvātie trīs scenāriji simboliski sakrīt ar tautas pasakās bieži sastopamo situāciju – ej, kurp iedams, pa labi, pa kreisi vai taisni, kaut kas jau ir jāziedo, jāzaudē vai jāatdod, lai nonāktu mērķī. Lai iegūtu vēlamo, nevar saglabāt visu esošo. Izvēlētais ceļš ļoti noteiks, vai izdosies aiziet līdz galam un sasniegt mērķi. Tā arī valsts attīstības ceļā var būt jāatsakās no šodienas vieglākā un pieņemamākā ceļa, lai nezaudētu izaugsmes iespējas rīt.”
Eksperti konferencē bija vienisprātis, ka stratēģijas veiksmīga īstenošana nav iedomājama bez pastāvīga monitoringa un priekšnosacījums, lai šāda stratēģija varētu tikt ieviesta, ir sabiedrības iesaiste.
Plenārsēdi un diskusiju tajā vadīja ESZF zinātņu prodekāne prof. Iveta Reinholde.
 84. starptautiskās zinātniskās konferences (LU84) plenārsēdē apspriežot Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) pētnieku izstrādāto Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģiskais ietvaru “Latvija-2050”, secināts, ka mērķu sasniegšanu noteiks politisko izvēļu atbildīgums un sabiedrības iesaiste jeb sociālais līgums. Primāra ir produktivitātes un konkurētspējas palielināšana, kas ir priekšnosacījums vairāku mērķu īstenošanai.){kind=link}