Pirmoreiz pētīta institucionālās piespiešanas ietekme uz “kara dēļ dzimušo bērnu” atmiņu komunikāciju

LU Socioloģijas un sociālā darba, politikas zinātnes un plašsaziņas līdzekļu un komunikācijas zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Oskars Gruziņš aizstāvēja promocijas darbu "Apspiedošā atmiņa: padomju institucionālās piespiešanas ietekme uz "kara dēļ dzimušo bērnu" atmiņu komunikāciju Latvijā" zinātniskā doktora grāda sociālajās zinātnēs iegūšanai zinātnes nozarē "Plašsaziņas līdzekļi un komunikācija".

Pētījuma novitāte

“Lai gan tā starptautiskajā literatūrā šī sabiedriski un akadēmiski slēptā populācija ir pētīta, īpaši saistībā ar Otrā pasaules kara “kara dēļ dzimušajiem bērniem” Rietumeiropā, aiz “dzelzs priekškara” un jo īpaši padomju kontekstā tā ir gandrīz nepētīta,” pētījuma novitāti skaidro promocijas darba autors Oskars Gruziņš. Viņa darbs ir pirmais šāds pētījums par šiem bērniem padomju okupētajā Latvijā.

Jāpaskaidro, ka “kara dēļ dzimušie bērni” jeb CBOW (no angļu val. Children Born of War) ir populācija, kuras mātes bija vietējās sievietes, bet tēvi – ārvalstu karavīri. Latvijā Otrā pasaules kara laikā izveidojās divas šādas grupas – bērni, kuru tēvi bija Vācijas bruņoto spēku karavīri, un bērni, kuru tēvi bija padomju karavīri. Viņu ģimenes vēstures un atmiņas bija dziļi ietekmētas atkarībā no tā, kura puse uzvarēja karā un kura valdīja pēc tā.

“Metodoloģiskā novitāte slēpjas konstruktivistiskās datu pamatotās teorijas lietojumā mutvārdu vēstures intervijām – tas nozīmē, ka atklājumi izriet no pašām sarunām, nevis iepriekš noteiktiem pieņēmumiem,” vēl vienu sava darba novitāti skaidro darba autors.

Promocijas darba empīrisko pamatu veido 39 mutvārdu vēstures intervijas par 38 “kara dēļ dzimušajiem bērniem” – 23 no tiem bija “Trešā reiha” un 15 – “padomju” pārstāvji. Sarunas bijušas dziļas un garas, un cilvēki stāstījuši par savu dzīvi, ģimeni, bērnību, kā arī par to, ko zināja un ko nezināja par savu izcelsmi.

Pētījumā autors formulē apspiedošās atmiņas teoriju, kas arī ir promocijas darba galvenais teorētiskais ieguldījums. Līdz šim trūcis pētījumu, kā institucionālās normas ietekmē grupu atmiņu nodošanu Tā nošķir divus fundamentāli atšķirīgus mehānismus – sociāli nomāktu atmiņu uninstitucionāli apspiestu atmiņu.

Sociāli nomākta atmiņa rodas tad, kad cilvēki savas atmiņas apklusina vai izkropļo sabiedriskā spiediena vai kauna dēļ. Savukārt institucionāli apspiestas atmiņas gadījumā atmiņas izkropļošanu nerada sabiedrība, bet gan valstiska piespiešana. Padomju Latvijā cilvēki bieži apklusināja, sagrozīja vai dzēsa atmiņas nevis tādēļ, ka to prasīja sabiedrība, bet tādēļ, ka runāšana varēja nozīmēt deportāciju, KGB pratināšanu vai darba zaudēšanu.

Autora secinājumi

“Pētījuma galvenais atklājums – šajā gadījumā izkropļojumi sekoja institucionālajām, nevis sabiedriskajām normām, citiem vārdiem, sabiedrība, esot pati par sevi, būtu uzvedusies citādāk,” uzsver O. Gruziņš.

Pētījums atklāj, kā padomju institucionālā piespiešana veidoja atmiņu komunikāciju CBOW ģimenēs Latvijā. Analīze parādīja, ka atmiņas izkropļojumi – klusēšana, meli un dzēšana – bija plaši izplatīti un skāra ne tikai ģimenes izcelsmes jautājumus, bet arī politiku, reliģiju un nacionālo vēsturi. Šie izkropļojumi atbilda institucionālajām normām, taču bija pretrunā ar sabiedrības normām, apliecinot padomju dominanci atmiņu veidošanā un to nodošanā nākamajām paaudzēm.

“Vēl viens no galvenajiem pētījuma atklājumiem ir institucionāli piespiedu “kolektīvā klusēšana” – plaša sabiedrības parādība, kurā ne tikai konkrētās “kara dēļ dzimušo bērnu ģimenes”, bet arī plašāka sabiedrība pieņēma klusēšanu kā ikdienas normu,” norāda darba autors. “Šāda piespiešana radīja dziļas plaisas starppaaudžu atmiņu nodošanā un sašķēla gan ģimenes, gan sabiedrību.”

Autors darbā ar konkrētiem piemēriem rāda, ka “Trešā reiha” CBOW ģimenēs bērna izcelsme bieži tika noklusēta – vēstules tika iznīcinātas, lai “nenāktu čekistiem rokās”, bet bērniem tika mācīts, ko teikt, ja kāds jautā par tēvu. Dažiem vienkārši tika paziņots: “Tēvs ir miris, un viss.” No 23 “Trešā reiha” CBOW četri patiesību par savu izcelsmi uzzināja tikai pusaudžu gados, divi – tikai vecumdienās, bet pieciem tā nekad netika atklāta.

Taču šāda klusēšana neattiecās tikai uz izcelsmes jautājumiem. Abās CBOW grupās pētījuma dalībnieki atcerējās atmiņu izkropļojumus saistībā ar politiku, reliģiju un nacionālo vēsturi. Kāds dalībnieks atcerējās, ka vecmāmiņa kušināja vectēvu, kad tas kritizēja Staļinu: “Tu nerunā, tu nerunā, tu redzi, kur tu tiksi [Sibīrijā].” Par deportācijām, nāvessodiem un ieslodzīšanu GULAG savās ģimenēs klusēja vai ziņoja par izkropļojumiem vairāk nekā puse pētījuma dalībnieku.

Oskaru Gruziņu pētījumā visdziļāk pārsteidz tas, cik dziļi pašcenzūra bija pašsaprotama  –  “tik dziļi, ka cilvēki to vairs neuztvēra kā piespiešanu. Intervijās tā atkārtoti parādījās kā pašsaprotama loģika – “vienkārši tā bija jādara”, “visi tā darīja”. Cilvēki domāja, ka rīkojas pēc veselā saprāta, taču tieši šajā “veselajā saprātā” slēpjas visbriesmīgākais: padomju institucionālā ietekme bija tik iedarbīga, ka tā pārvērta piespiešanu par normu, ko cilvēki pieņēma kā savu.”

“Indivīdi un ģimenes ne vien neizpauda stāstus – viņi tos nodeva tālāk mainītā, fragmentētā vai izdzēstā veidā,” uzsver O. Gruziņš. “Šie modeļi turpina veidot identitāti un sarežģīt izlīgumu vēl ilgi pēc institucionālās kontroles beigām. Šo mantoto modeļu pārvarēšanai, viņaprāt, ir vajadzīgs apzināts un mērķtiecīgs darbs gan pētniecībā, gan vēstures izglītībā, gan sabiedriskajā sarunā par padomju mantojumu.”

Pētījuma nozīme

Pētījums sniedz ieguldījumu mutvārdu vēstures, atmiņas studiju un pēctotalitārisma pētniecības jomās. Teorētiski tas palīdz saprast, kā totalitārie režīmi manipulē ar atmiņu un kā šī manipulācija atstāj paliekošus nospiedumus, kas veido indivīdu un grupu identitāti un saglabājas ilgi pēc režīma sabrukuma.

“Pētījums parāda, ka cīņa par atmiņu nekad nav tikai par pagātni – tā ir arī par ētisko un politisko nākotni, kas sabiedrībām jāizlemj sarunu ceļā,” secina O. Gruziņš.

Promocijas darbs izstrādāts LU ESZF profesores Vitas Zelčes zinātniskajā vadībā. Darba recenzenti: Vidzemes Augstskolas asociētā profesore Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne un Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Elza Lāma.

Ar promocijas darbu iespējams iepazīties LU bibliotēkā Raiņa bulvārī 19, Rīgā.