Klausies raidījuma 11. epizodi LSM.lv vai Spotify un Apple Podcasts!
Uzņēmējdarbība bija manējā
Tavs studiju laiks vienā vārdā būtu..?
Izaicinājums. Tas varētu būt atbilstošs vārds. Pēc skolas nezini īsti, ko darīt — iet strādāt, mācīties vai varbūt kādu brīdi neko nedarīt. Uzsākt jebkuru jaunu lietu ir izaicinājums.
Kā nonāci Latvijas Universitātē?
Tā īstenībā bija vienīgā vieta, kur pieteicos. Āgenskalna Valsts ģimnāzijā mācījos ekonomikas novirziena klasē, tāpēc likās loģiski turpināt doties tajā pašā virzienā. Interesēja uzņēmējdarbība un likās, ka gribētu izveidot savu uzņēmumu.
Interesanti, ka izvēlējos nedaudz nepareizu novirzienu — uzņēmējdarbības ekonomiku, lai gan patiesībā gribēju uzņēmējdarbības vadību… Likās, ka tas ir viens un tas pats. Vēlāk sapratu atšķirību. Īstenībā zināšanas, ko ieguvu uzņēmējdarbības ekonomikā, man bieži vien ļoti palīdz tagad vadībā. Bet studēt aizgāju ne gluži to, ko biju paredzējis. Tā sagadījās. Un studēju tur, kur iestājos.
Kā iegūtā izglītība tev turpmāk palīdzēja?
Nevar teikt, ka, pabeidzot studijas, uzreiz bija viegli sākt visu darīt. Darba gaitas sākās ne uzreiz ar uzņēmējdarbību. Kādu laiku strādāju dažādos darbos un līdz uzņēmējdarbībai nonācu pakāpeniski. Darbu gaitā sapratu, ka universitātē iemācītais man noder. Tā pa bišķītim tās lietas sasaistījās.
Bakalaura darbs top slimnīcā…
Vai kaut ko uzņēmējdarbībā mēģināji jau studiju laikā?
Mans studiju laiks bija diezgan izstiepts. Sāku studēt, divus vai trīs gadus paralēli strādāju un vienā brīdī paņēmu akadēmisko gadu. Darba intensitāte un apjoms bija tik liels, ka studijas palika otrajā plānā. Lai arī diezgan lielu daļu mācību procesa jau biju pabeidzis un atlikuši tikai daži līdz galam nenokārtoti kursi un neuzrakstīts bakalaura darbs, primāri kļuva nopelnīt naudu. Bet doma, ka būtu reiz jāpabeidz studijas un nevar bakalaurs karāties gaisā, tomēr palika prātā.
Kādu laiku pastrādāju, līdz kopā ar partneri nodibinājām savu uzņēmumu. Viņš RTU studēja uzņēmējdarbību. Kad dibinājām pirmo uzņēmumu, es vēl skaitījos students. Kad uzņēmumā bijām pastrādājuši, mani nolika pie malas slimība — uz kādu laiku nonācu slimnīcā. Tur sāku rakstīt bakalaura darbu. Uzrakstīju. Un tad aizstāvēju un nokārtoju pārējos kursus.
Bakalaura darba rakstīšana un arī aizstāvēšana bija ļoti viegla, jo rakstīju par savu uzņēmumu. Zināju, ko gribu ar to izdarīt, un visu vienkārši izklāstīju bakalaura darbā. Saņēmu ļoti labu atzīmi un tā arī pabeidzu universitāti.
Pirms “Ezīša” — peintbols un banketi
Kurā brīdī radās “Ezītis miglā”? Vai ideja dzima jau studiju laikā?
Kaut kāda ideja radās studiju laikā. Tolaik populārs bija “Franču bārs” (“La Belle Époque”). Bet bija ļoti grūti dabūt telpas, jo visas bija aizņemtas. Vienīgais tirgus segments, kur sevi redzējām, ir strādāt studentiem, piedāvājot zemas cenas, nodrošinot lētu produktu un tādā veidā mēģināt dabūt klientus pie sevis. Tā arī izdarījām.
Uzņēmumu nodibinājām studiju laikā, bet tas vēl nebija “Ezītis miglā”. Mums pirms tam bija dažas citas kafejnīcas, piemēram, Bolderājā ēdnīca pie kapiem, kas specializējās bēru mielastos. Viens no pirmajiem mūsu radītajiem uzņēmumiem bija arī banketu klāšanas uzņēmums “Svētki Jums”. Tas joprojām pastāv, tagad to pilnībā pārvalda cits partneris. Tas ir visilgāk pastāvošais no mūsu izveidotajiem uzņēmumiem.
Mēs sākām ar divām lietām — peintbola parku un banketu firmu. Sakrājām pirmo pamatkapitālu, tolaik tie bija 2000 latu. Par to nopirkām peintbola ieročus, tīklus un izveidojām parku. Paralēli izveidojām minēto banketu firmu, kurai īsti lielus resursus nevajadzēja — visu varēja izīrēt, nopirkt. “Ezītis miglā” radās jau dažus gadus pēc bakalaura grāda iegūšanas.
Students, kurš palika fonā
Ja mēs piezvanītu kādam tavam kursabiedram un lūgtu par tevi pastāstīt, ko viņš teiktu?
Ja godīgi, domāju, maz kurš mani atcerētos. Biju pelēks un atrados diezgan fonā.
Noslēpumainais?
Varbūt. Nebiju no tiem, kas gāja uz visām ballītēm, un nebiju arī kursa dvēsele. Drīzāk - nosvērtais, mierīgais, kas atnāk, izdara lietas un dodas savās darīšanās.
Kursā bijām daudz – kāds 100, kas sadalījās grupās. Tie, ar kuriem sākumā sadraudzējos, kaut kur aizgāja, pazuda, un tad attiecības bija jāveido no jauna. Studijās bija kursi, uz kuriem nāca cilvēki no citām grupām. Pamatskolā saikne starp cilvēkiem izveidojas stiprāka nekā universitātē, kur viss - ļoti neitrāli un lietišķi. Tikai par lietu.
Universitāte – kā mākonis
Pastāsti par kādu izgāšanos, kas gadījās studējot!
Tā varētu būt augstākā matemātika, kas visvairāk iespiedusies atmiņā, jo matemātika ļoti padevās gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tad nonācu universitātē, kur bija augstākā matemātika. Likās, ka diezgan labi visu zinu un protu, bet izrādījās — ne tik labi... Augstākā matemātika izrādījās kaut kas nopietnāks un sarežģītāks.
Tā bija apdedzināšanās. Biju domājis to uztvert vieglāk, slīdēt cauri ar iepriekšējām zināšanām, varbūt mazliet pamācīties, un viss. Bet tur nācās gandrīz vai nojaukt visu iepriekšējo un būvēt matemātiku no jauna, ko tā arī neizdarīju. Godīgi sakot, joprojām nesaprotu, kā vispār nokārtoju to priekšmetu.
Vai studiju laika ķibeles ir salīdzināmas ar tām, kas vēlāk notikušas uzņēmējdarbībā?
Ķibeles, kas ir tagad, ir patiesas. Studiju laikā cilvēks ir tāda liela “miskaste” — neko īsti nesaprot par savu dzīvi, kas notiek un kas būs tālāk. Ir ļoti daudz nezināmā. Tāpēc visas ķibeles liekas kā daļa no vispārējā nezināmā un ļoti neizceļas.
Cilvēkam kļūstot apzinātākam, ķibeles, kas notiek, varu kārtīgāk izjust, tāpēc tās arī liekas lielākas. Kad ir liela ķibele, vari tai kārtīgi pieķerties un sajust to līdz sirds dziļumiem… Universitātes laikā viss bija vairāk mākonis, kurā ir — gan ķibeles, gan labās lietas.
Restorāna nosaukums, kas sabiedrībai nepatika
Vai vari pastāstīt kādu kuriozs no uzņēmējdarbības jomas?
Par Latvijas Nacionālo bibliotēku bija interesanti. Kad to pabeidza, mēs tur veidojām restorānu. Bija jāizdomā tā nosaukums, un tas nāca grūti. Vieta bija ļoti sensitīva. Gan mēs, gan bibliotēkas cilvēki, gan vēl citi ļoti satraucās, lai kaut ko neizdarītu nepareizi. Izdomājām rīkot konkursu un ļaut cilvēkiem iesūtīt restorāna nosaukumu variantus. Aktivitāte bija ļoti liela, jo cilvēkus interesēja viss, kas notiek ap bibliotēku.
Viens nosaukums uzvarēja. Tas bija anglisks – “Cleaver”. To noformējām ar latviešu rakstiem, lai izskatītos tautiski. Bet sabiedrība to izbrāķēja un teica: nē, šis ir galīgi garām! un jāmaina identitāte.
Man tas likās ļoti kuriozi — esam uzņēmēji, radām restorānu, būtībā savu biznesu, bet cilvēki saka: jums jūsu pašu izdomātais nosaukums nedrīkst būt, jābūt citam. Mainījām. Tas izmaksāja diezgan daudz, jo jau bijām paspējuši sagatavot priekšautus, maciņus, kur likt naudu, vizītkartes, logo, uzlīmes. Viss bija jāpārtaisa. Tika pieņemts lēmums nosaukumu latviskot un saukt restorānu par “Klīversalu”. Iznākumā jau ļoti labi, nekādas vainas — vēl šobrīd restorāns strādā, un viss ir kārtībā.
Pabeigt — bet ne par katru cenu
Kāds bija tavs labākais lēmums studiju gados?
Pabeigt. Izdarīt līdz galam. Lai arī cik ilgi biju pavadījis akadēmiskajā laikā, tomēr pieķerties un izdarīt. Nepatīk, ka velkas līdzi nepabeigtas lietas. Tās visu laiku traucē man būt. Izdarot tas ir noslēgts.
Vai tādā gadījumā sliktākais lēmums būtu uz gadu aiziet projām?
Nē, tā noteikti nav slikta lieta uz gadu aiziet. No savas pieredzes varu pateikt — ja vajag, tad vajag. Ir jādara tas, kas tobrīd ir aktuāls. Nevajag turēties par katru cenu un pabeigt tikai tāpēc, lai CV būtu atbilstošs ieraksts. Iespējas jau apkārt nemētājas. Ja iespēja atnāk, tā ir jāizmanto. Tāpēc ir labi, ka var paņemt akadēmisko gadu, pakāpties savā karjerā un pēc tam pabeigt studijas. Nekur jau tās neaizmuks, it sevišķi uzņēmējam. Ja gribi iet algotu darbu strādāt, tad gan tas dokuments ir būtisks. Lai dabūtu labāk apmaksātu darbu. Man kā uzņēmējam tas nav tik būtiski.
Kamēr slīpēsi ideju, to īstenos cits
Ko uzņēmējs ieteiktu jaunietim, kurš grib kaut ko sākt, ir liels entuziasms, bet vēl nav unikālas, inovatīvas idejas?
Man liekas, visbūtiskākais ir pieķerties un darīt. Tas, ko esmu sapratis un kā vienmēr daru lietas, — es nekad nenoslīpēju ideju līdz perfektumam. Ļoti bieži cilvēki grib perfekti noslīpēt un tikai tad īstenot. Tas arī bremzē. Kamēr tu slīpēsi, kāds cits jau būs realizējis, un tev zudīs entuziasms par savu ideju.
Ja ienāk prātā laba doma un sajūtu līmenī liekas — šis būs īstais! —, tad jāsāk kaut kas darīt lietas virzienā. Ļoti bieži ir tā: bet man taču nav naudas! Tad vienkārši jāsāk kaut kas darīt. Atceros, arī mēs sākām bez naudas. Labi, bijām sakrājuši pamatkapitālu, bet cita atbalsta jau nebija. Visu bijām iztērējuši peintbola ieročos un tīklos un palikām būtībā bez naudas. Un, ko varējām darīt bez naudas, to tad arī darījām. Tāpēc mans ieteikums būtu negaidīt, nenoslīpēt, bet darīt. Galvenais — darīt.
Ja nezini, ko studēt…
Ko tu ieteiktu jaunietim, kurš 12. klasē vēl nesaprot, kāda varētu būtu viņa joma vai nodarbošanās?
Man liekas, ka varbūt nevajag uzreiz lēkt iekšā universitātē, ja īsti nesaproti, ko gribi darīt. Labāk tad ir vismaz gadu vai pāris izlaist. Pastrādāt, paceļot, apskatīties. Varbūt darot, strādājot, ceļojot un runājot ar cilvēkiem, sajutīsi, ko tev vajag pamācīties savai dzīvei. Nevis uzreiz lēkt kaut kur iekšā un mācīties kaut ko. Arī tas nav slikti, tā var darīt, jo jebkura izglītība, ko esi ieguvis, noder. Bet tādā neizlēmības posmā, manuprāt, būtu labāk gadiņu izlaist un varbūt sākt pēc tam.
Par jauniem “Ezīšiem…”
Jauniešiem patīk kofīšopā. Vai ir domas par vēl kāda “Ezīša kofīšopa” atvēršanu?
Mums patiesībā ir atvērti tādi divi. Noteikti ir domas par vēl kādu. Redzam, ka tas ir mazliet citāds un mums interesants bizness. Ar šo uzņēmumu arī samērā labi veicas. Domāju, noteikti varam gaidīt vēl kādus kofīšopus.
Vai ir plāni par “Ezītis miglā” franšīzes attīstību arī ārpus Rīgas?
Ārpus Rīgas mēs uzklausām cilvēkus. Ik pa brīdim kāds interesējas par atvēršanu. Sarunā cenšamies iedot pēc iespējas vairāk informācijas, lai cilvēku mazliet nobiedētu — lai viņš kārtīgi padomā, vai varēs to izdarīt. Ja pēc visas informācijas uzklausīšanas cilvēks joprojām saka, ka grib šo darīt, tad zinām, ka ar viņu viss būs kārtībā. Savukārt, ja cilvēks nav pārliecināts, domā tikai, ka atvērs “Ezīti miglā”, un viss notiks pats no sevis, — tas nav īstais cilvēks. Tad arī mums to nevajag, jo tas droši vien būs bizness īstermiņā.
Rīgā ir mazliet brīvāk, jo tā ir liela. Var vērt vaļā, vērt ciet, viss var būt ļoti plūstoši un mainīgi.
Iepriekšējais “Grāds kabatā” viesis — aktieris un Dailes teātra izpilddirektors Gints Andžāns — tev atstājis jautājumu: kuru esošo svētku dienu Latvijā vajadzētu noteikt par oficiālu brīvdienu?
Domāju, ka 11. novembris varētu būt pelnījis kļūt par brīvdienu. 18. novembris ir tāds noslēgums, svinības, salūts. Bet 11. novembrī ļoti daudz cilvēku tomēr dodas uz atceres vietām, noliek svecītes un piemin. Bet īstenībā nezinu, vai vispār vajag, jo mums jau tāpat ir ļoti daudz brīvdienu. To ap Ziemassvētkiem, Jauno gadu salasās krietns skaits un ja vēl trāpās pārceltās dienas. Varbūt pietiek un ir labi tā, kā ir.
“Grāds kabatā” skan Radio NABA ēterā katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.