Klausies raidījuma 7. epizodi LSM.lv vai Spotify!
Apzināta izvēle
Ja Jūsu studiju laiks Latvijas Universitātē būtu jāraksturo vienā vārdā, kāds tas būtu?
Viennozīmīgi – tas ir iespēju laiks, kad tu studē, esi pilns enerģijas un vispirms domā par identitātes attīstību profesionālajā jomā un par to, kā attīstīties kā personībai. Tu veido savu briedumu, domāšanu, savu prasmi runāt, argumentēt un, protams, gūsti jaunus draugus.
Vai jau bērnībā zinājāt, ka gribēsit darboties tiesību zinātnē un kļūt par tiesnesi?
Gluži ne bērnībā, bet vidusskolā gan sāku mērķtiecīgi par to domāt. Vidusskolā ir tāds mācību priekšmets kā sociālās zinības, kas paver plašu skatu uz to, kas ir sabiedrība, kā funkcionē valsts, no kā tā sastāv, kādas valstī ir institūcijas. Tu kā skolēns sāc domāt, ko tu vari dot valstij vai ko no tās gūt.
Man likās interesanti, kā nonākam līdz tam, ka garš likums uz papīra darbojas dzīvē, kā ar likuma palīdzību var īstenot dzīves situācijas un risināt dažādas problēmas. Padziļināta interese radās tieši vidusskolā. Un ne mirkli nenožēloju, ka uzsāku studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
Tātad izvēle par labu Latvijas Universitātei bija apzināta?
Jā, tā bija apzināta izvēle. Gan pati vēlējos studēt tiesību zinātni, gan arī vecāki teica, ka tiesību zinātne paver plašas iespējas profesijas izvēlē. Iedomājieties – grāds kabatā, un vari būt jurists uzņēmumā, jurists bankā, tiesneša palīgs, pēc tam - tiesnesis, prokurors, advokāts. Protams, tālākais ir atkarīgs no tā, kurā jomā vēlies specializēties un kur atrodi sevi un savu būtību profesijai un tālākai nākotnei.
Trešais faktors – tolaik bija juristu bums. Visi gribēja mācīties par juristiem vai arī ekonomistiem. Visi trīs faktori saskanēja – pati vēlējos, vecāki atbalstīja, un tas bija ļoti populāri studēt jurisprudenci.
No bērnu tiesībām līdz doktora grādam
Jūs savu promocijas darbu veltījāt bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Kā nonācāt līdz šai tēmai?
Šis jautājums radās laika gaitā. Pirmajā kursā jau vēl nezināju, ka gribu rakstīt par bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Sarežģīti skan, bet šis jautājums ir par to, kā situācijās, kad vecāki ir no dažādām valstīm, risināt bērnu jautājumus, proti, ja viens no vecākiem strīdus laikā bērnu aizved pāri robežai uz citu valsti, kā to normāli, civiltiesiskā kārtā ar kādas mediācijas starpniecību atrisināt, neskrienot uzreiz uz policiju vai prokuratūru.
Universitātē esmu studējusi teju desmit gadus – līdz doktora grāds bija kabatā. Sāku ar bērnu tiesību jautājumiem pārrobežu kontekstā, rakstot maģistra darbu, un to attīstīju, padziļināju doktora jeb promocijas darbā.
Man nebija pārtraukuma starp studijām. Kad maģistra grāds ir rokā, studenti nereti sāk baudīt dzīvi, izvēlas sev darbu, varbūt veido ģimeni un karjeru. Bet man tolaik likās svarīgi neapstāties studijās, jo, iespējams, citādi vēlāk, kad sāktu baudīt dzīvi ar pilnu jaudu, pētniecībā vairs nevēlētos atgriezties. Tas bija pareizs lēmums turpināt un uzreiz ķerties klāt promocijas darba izstrādei.
Īsākā nakts studenta dzīvē
Studiju gadi noteikti ir arī piedzīvojumu laiks. Kāds bija jūsu spilgtākais vai trakākais piedzīvojums?
Trakākais un spilgtākais… Man liekas, ka arī šodien studentu vidū vēl joprojām populāri ir teicieni, ka visīsākā nakts ir nakts pirms eksāmena un eksāmens ilgst veselu mūžību. Mums bija jāmācās ļoti daudz un tiešām mācījāmies naktīs. Domāju, studenti joprojām mācās naktīs, it īpaši pirms eksāmeniem sesiju laikā. Tā ir sevis pārbaude – cik daudz spēj nest. Ja spēj daudz mācīties nakts laikā, nākamajā rītā deviņos dodies uz eksāmenu un spēj izcili nostartēt, tas nozīmē – tevī ir jauda, enerģija, apņēmība un spēja to izdarīt.
Trakākais pārbaudījums bija mutvārdu eksāmeni. Mūsu studiju laikā Juridiskajā fakultātē pamatā bija rakstveida eksāmeni, izņemot darbu aizstāvēšanu. Viens pasniedzējs gribēja visu kursu pārbaudīt mutvārdos. Tas nozīmē, ka sākām dienas laikā, bet no universitātes izgājām naktī. Tā mums likās kā traģēdija. Deviņos no rīta jau jāsāk runāt – pozicionēt, pārstāvēt, argumentēt. Un, kad pasniedzējs uzdod vēl papildjautājumu, kas nav biļetēs, tad rodas zināms stress un esi spiests to sākt pārvaldīt. Mums likās – šausmīgi, ļoti grūti. Bet, raugoties no šodienas skatpunkta, tas bija izcili un vajadzīgi. Un tas būtu vajadzīgi arī šodien, jo tikai mutvārdu procesā vari uzzināt, cik patiesībā students zina, cik pārliecināts ir par savām zināšanām un kā prot argumentēt, piedalīties diskusijā, jo juristu profesijā ārkārtīgi svarīgas ir runas un argumentācijas prasmes, kritiskā un loģiskā domāšana. To reti var atspoguļot uz papīra, bet sarunā jūti studentu, cik gatavs viņš profesijai un lielajai dzīvei. Tā šodien pietrūkst. Ceru, laika gaitā atgriezīsimies pie eksāmeniem mutvārdos.
Vai negulēto nakšu rūdījums un atbildēšanu mutvārdu eksāmenos Jums palīdzējusi arī vēlāk darba gaitās?
Jā, tu jūti, ka tevī ir mugurkauls un tu to spēj. Bet mēs mācējām arī atpūsties. Mums bija ļoti liela kopiena - sešas studentu grupas. Studentu kopienas parasti ir ļoti draudzīgas. Netrūka ne zinātnisko vakaru, ko paši rīkojām, ne arī ballīšu, piemēram, Ziemassvētku balles. Mācējām atrast līdzsvaru, mācējām elpot dzīvi.
Lielākā daļa no mums darīja ļoti daudz, ieguldoties zināšanu un prasmju apguvē, lai kļūtu par spēcīgiem juristiem, lai, absolvējot universitāti ar grādu kabatā, varētu teikt – tā bija pareiza dzīves izvēle, un tas bija mūsu labākais laiks.
Vai varat pastāstīt par kādu lielāku studiju laika izgāšanos, uz ko tagad varat paraudzīties ar smaidu?
Es gribētu to nosaukt par - pārbaudījumu. Eksāmeniem iedoto tēmu ir ļoti daudz. kādas 150 tēmas vienā priekšmetā var būt. Tiesību zinātnē ir krimināltiesības, civiltiesības, Eiropas un starptautiskās tiesības. Tas viss ir jāzina. Un tad mēs starp kursabiedriem sadalījām šos jautājumus. Viens students nevar sagatavot visus 200 eksāmena jautājumus. Bija jāuzticas kolēģiem, ko viņi ir uzrakstījuši atsūtītajā failā. Mācījāmies paļauties un uzticēties ne tikai saviem spēkiem, bet arī kursabiedriem.
Vai tiesību zinātnē ir vieta kļūdām vai arī darbam tomēr jābūt pilnīgi perfektam?
Vieta kļūdām ir, un visi mācījāmies no kļūdām. Vai nožēloju, ka mēs dalījāmies, gatavojot atbildes eksāmeniem? Nekādā gadījumā. Pat ja tur bija pieļautas kļūdas, no tām mācījāmies.
Labākais lēmums – pasniedzēja karjera
Kāds bija Jūsu labākais lēmums studiju laikā? Un vai bija arī kāds sliktāks?
Labākais lēmums bija paralēli studijām uzsākt pasniedzēja karjeru Juridiskajā fakultātē. Mani kā studenti ievēroja Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras vadītājs Artūrs Kučs, iesakot pamēģināt pasniedzēja darbu. Sākumā gatavoju seminārus starptautiskajās privāttiesībās. Tīri labi veicās, un man piedāvāja izveidot savu kursu.
Vai varat iedomāties, ka students pasniedz studentiem, kuri ir tikai par pāris gadiem jaunāki par tevi?! Tas nozīmēja jaunu izaicinājumu. Vispirms jau sev pierādīt un – lai tavi kolēģi, kas arī ir studenti, tev noticētu. Tas bija ļoti liels izaicinājums – pašai vēl studēt un vienlaikus arī pasniegt. No tā daudz ieguvu un iemācījos.
Starptautiskās privāttiesības studiju laikā šķita kaut kas nereāls un kā svešķermenis jurisprudencē. Bet, kad to apaudzē ar garšīgiem, interesantiem dzīves piemēriem, tas veido izpratni. Tas kļūs ļoti interesanti, un vari ar to aizraut.
Savukārt sarežģītākais laiks pašai ir saistīts ar privāto dzīvi. Apprecējos, piedzima dēls, bet sapratu – neapstāšos un turpināju studēt. Man bija svarīgi pabeigt universitāti. Tas bija doktorantūras studiju laikā. Promocijas darbs prasa ļoti lielu ieguldījumu. Daudz jāsēž bibliotēkā, pie grāmatām, internetā, datubāzēs, lai sev vajadzīgos literatūras avotus iegūtu un izstudētu. Un jāraksta.
Gribu iedrošināt jaunietes – nevajag baidīties no ģimenes studiju laikā. Visu var paspēt izdarīt, pareizi plānojot, un ar gribasspēku - gan turpināt mācības, gan arī veidot ģimeni, un var izdoties pat izcili.
Tātad tas nav tik sarežģīti?
Sarežģīti nav, var izdarīt, - ja pareizi domā un velti laiku mācībām, ģimenei un neaizmirsti, ka vajag veltīt laiku arī pašam sev.
Grāds pats sevi neiegūs
Varbūt Jums nāk prātā kāds domu grauds, kas varētu kalpot kā ceļamaize jauniešiem?
Gribu teikt tā - grāds pats sevi neiegūs. Grādam jānāk kopā ar tavām prasmēm, zināšanām un pieredzi, lai tu attīstītos. Jau laikus jāsāk domāt, kas tu vēlies būt un kur novirzīsi savu spēku, enerģiju un talantu. Jo ātrāk to noskaidro, jo ātrāk vari sevī sākt uzlādēt profesionālo kapacitāti un jaunas zināšanas.
Tagad jauniešiem intereses ir tik krāsainas un dažādas. Raugos uz savu dēlu – šogad pabeidza 10. klasi, un viņš jau zina, ko studēs. Ir izcili, ka iecerēto jau var sākt īstenot – skolās ir dažādu virzienu un specializāciju programmas.
Manuprāt, liels akcents ir jāliek uz valodu apguvi. Jo vairāk valodu protam, jo labāk pašam. Neaizmirsīsim, ka neesam izolēta valsts, esam Eiropas un pasaules daļa. Jo vairāk valodu zinām un saprotam, jo vairāk varam lasīt, rakstīt un izteikt savas domas. Labums tiek ne vien pašam, bet arī savai valstij, kuru vari nest pasaulē. Savukārt no citām valstīm gūto vari tālāk attīstīt kaut vai savā profesijā. Es studiju laikā padziļināti mācījos angļu, bet nepietiekami rūpējos par franču valodas apguvi.
Un otrs - vadot Satversmes tiesu un runājot ar jauniešiem, redzu, ka ārkārtīgi svarīgi jauniešiem ir zināt un nostiprināt savas zināšanas par Latviju un Latvijas vērtībām. Tas ir jo svarīgi tāpēc, ka mūsu jaunieši, atšķirībā no manas paaudzes, piedzīvo ļoti daudz krīžu situāciju. Viena paaudze aug Covid laikā, tālāk tā pati vai nākamā paaudze piedzīvo karu, kas ir Eiropā… Ikdienā sastopamies ar propagandu, dezinformāciju un apmelošanu. Mūsu dzīvēs ienāk mākslīgais intelekts. Dzīves ritms ir ārkārtīgi dinamisks un straujš. Un informācijas apjomā, propagandā un dezinformācijā, cilvēks, it īpaši jaunietis, var pazaudēt vērtību fokusu. Un, jo stabilāks esi savas valsts, savas ģimenes vērtībās, jo labāk tu spēj filtrēt, izprast, kas ir īstais virziens, kas ir tavas dzīves vērtību karte un kas ir patiesība, un kas nav patiesība.
Tas ir ārkārtīgi svarīgi. To skolās māca sociālajās, tiesību zinātnēs un arī citos priekšmetos, bet arī mēs no tiesas dodamies uz skolām un stāstām par valsti, tās vērtībām, par Satversmes vērtībām, lai skolēns jau laikus spēj veidot savu vērtību karti. Tā viņš jutīsies piederīgāks mūsu valstij un daudz ātrāk viņā veidosies uzticēšanās valsts procesiem.
Par mirdzošām acīm un Latviju
Minējāt, ka daudzi jaunieši jau skolas solā zina, kurp doties un ko vēlas, bet ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēl nezina? Un kā saprast, ka esi savā vietā?
Saprast to var jau ar to, ka tev tas patīk, tev ir laimes sajūta – jūties brīvs, tev patīk tas, ko dari un tev deg acis. Tagad sarunas laikā skatos uz jums un redzu, ka jums patīk tas, ko darāt. Jūs smaidāt, jums deg acis. Esat enerģijas pilni, talantīgi, gribat šo darīt. Bet var apkārt redzēt arī cilvēkus, kas atnāk uz darbu, paveic darāmo un aiziet mājās. Klasiski nav nepareizi, jo darbu jau viņi izdara. Bet ir tādi cilvēki, uz kuriem skatoties, redzi, ka cilvēks ir laimīgs darbā, darot to ar prieku. Un vienmēr ir prieks redzēt arī sava darba rezultātus. Tiem, kuri šaubās izvēlē, gribu teikt, ka tas ir pilnīgi normāli. Nav tā, ka, pamostoties no rīta, kāds uzreiz zina, ka būs, pie mēram, lielas bankas vadītājs. Protams, ir prieks, ja tā notiek, bet tiem, kuri šaubās, - novēlu noticēt sev!
Cilvēks vislielākos ierobežojumus uzliek sev pats un savā galvā – ka nespēj, nezina, ir šaubīgs, ka izvēļu ir tik daudz un ka viņš var kļūdīties. Tāpēc jānotic sev vairāk, nekā iedomātajiem ierobežojumiem. Tikai nostājies uz pareizā ceļa un tici tam, un viss izdosies! Ticībai ir ļoti liels spēks.
“Grāds kabatā” iepriekšējā viešņa žurnāliste, TV un radio raidījumu vadītāja Lelde Ceriņa nākamajam viesim, nezinot, ka tā būsit jūs, atstājusi jautājumu. Viņa vaicā: Kādu jautājumu cilvēki sev uzdod pārāk reti?
O, izcils jautājums!
Ikdienā ļoti daudz jautājumu uzdodam par sevi, par savu ģimeni, par to, kas veido, mūsu ikdienu un dzīvi, bet, manuprāt, cilvēki reti pajautā sev: ko es varu dot savai valstij, kas ir tā daļiņa no manis, ko varu veltīt savai Latvijai? Varbūt tā ir dalība labdarībā. Latvijā notiek brīnišķīgi labdarības pasākumi. Varbūt tā ir došanās uz kādu Latvijas reģionu, kurā nekad neesi bijis, un to tādā veidā atbalstot, piemēram, piedaloties novada kultūras pasākumā. Varbūt vari piedalīties vietējās pašvaldības darbībā vai sabiedriskajās organizācijās. Un tas būs tavs devums Latvijai.
Radio NABA raidījums “Grāds kabatā” ēterā ir katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.
