Liene Cipule: Dzīves laikā var iemācīties ļoti daudz

Klausies raidījuma 5. epizodi LSM.lv vai Spotify!

Latvijas Universitātē gaidas apstiprinās

Kurā brīdī tu saprati, ka savu dzīvi saistīsi ar citu cilvēku dzīvības glābšanu? 

Kopš bērnības zināju, ka strādāšu medicīnā un, jau skolā mācoties, virzījos uz to. Likumsakarīgi iestājos toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU)) un ieguvu savu pamatizglītību Rehabilitācijas fakultātes fizioterapeitos. Tālāk turpināju attīstīties tur maģistratūrā. Kad nonācu savās profesionālajās gaitās, kur ik pa laikam kaut kas bija jāvada, it sevišķi valsts pārvaldē, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāres amatā, strādājot kopā ar ministri Ingrīdu Circeni, sapratu, ka man ir jāmācās vēl un devos studēt sabiedrības vadību Latvijas Universitātē. Pabeidzot šīs studijas, vēlējos atrast savu profesionālo izaicinājumu valsts pārvaldē un piedalījos konkursā uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora amatu, vairāk apzinoties vadības prasmes un gūtās zināšanas par valsts pārvaldes un sabiedrības vadīšanu, mazāk neatliekamās palīdzības sniegšanu. Tas bija ļoti tuvu manam lielajam sapnim strādāt medicīnā un veltīt visu savu mūžu Latvijas veselības aprūpes sistēmas stiprināšanai.

Kā tu īsi raksturotu savu studiju laiku?

Ļoti izaicinoši, jo Latvijas Universitātē studēju paralēli pamatdarbam pietiekami nopietnā amatā. Tas nozīmē, ka piektdienas vakarus līdz pusdesmitiem pavadīju universitātē un nākamā rītā jau plkst. 8 atkal biju darbā. Faktiski tas bija laiks, kad studijas nācās savienot ne tikai ar darbu, bet ar saviem diviem maziem bērniem. Ļoti spraigi. Īstenībā apbrīnoju visus, kas ir politiskos amatos ierēdniecībā, jo ir jāstrādā ar ārkārtīgi liela apjoma informāciju.

Bija jāatrod laiks ne tikai, lai atnāktu uz lekcijām, bet lai mācītos un lasītu papildus. Ļoti daudz nācās lasīt, jo pamatizglītība medicīnā nekā nav saistīta ar makroekonomiku, prognozēšanu, kas ir matemātiska lieta. Ļoti izaicinoši, bet arī interesanti, jo bija iespēja uzreiz ikdienā pārbaudīt un pielietot praksē to, ko esmu iemācījusies universitātē. Un otrādi - gūt atbildes no pasniedzējiem par problēmām, kas radušās darbā.

Kā nonāci tieši Latvijas Universitātē?

Īstenībā bija divas izvēles. Viena no tām bija veselības aprūpes vadības programma RSU un otra - sabiedrības vadība LU. Togad nenotika uzņemšana veselības aprūpes vadības programmā, bet biju cieši nolēmusi tovasar atrast vietu, kur papildināt zināšanas. Laikam sabiedrības vadību izvēlējos tāpēc, ka tiešām biju noskaņota strādāt valsts pārvaldē. Biju pastrādājusi biznesā, bet tur ir pavisam cita motivācija, nekā strādājot valsts sektorā. Ļoti apzināti izvēlējos šo programmu un nekad neesmu to nožēlojusi. Tā man devusi ārkārtīgi plašu redzējumu, pat plašāku, nekā sākotnēji domāju, par dažādiem sabiedrības un pārvaldes procesiem, par komunikāciju. Man radās brīnišķīga iespēja salīdzināt divus mūsu izglītības flagmaņus. Viens ir varbūt šaurāks, universitāte noteikti ir plašāka, jo - Latvijas valsts universitāte. Turp dodoties, gaidas pilnībā attaisnojās, un nekad nenāca vilties par līmeni nevienā aspektā.

Pirmā izglītība = tramvajs

Kāpēc nepietika ar veselības aprūpes maģistra grādu RSU un fizioterapeita bakalaura grādu? Mums, bakalaura līmeņa absolventiem, ļoti interesē, kāpēc būtu jāstudē maģistros?

Piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka jāmācās ir visu mūžu. Nav tā, ka izvēlies savu sapņu profesiju, to apgūsti un tad visu mūžu tajā arī pavadi. Katra izglītība paver jaunus apvāršņus un iespējas. Es salīdzinu to ar tramvaju. Pirmā dzīvē iegūtā izglītība ir kā tramvajs, kas brauc pa vienām sliedēm, ļoti labi un stabili. Bet, ja vēlies iegūt plašākas iespējas, ir jāpārkāpj vismaz autobusā vai vieglajā mašīnā, vai varbūt pat visurgājējā. Katra nākamā izglītība dod ļoti lielas iespējas. Laikmets strauji mainās. Ja, pirmoreiz mācoties augstskolā, kāds man teiktu, ka nākotnē strādāšu ar dronu, telemedicīnas jautājumiem, es neticētu, man liktos, ka tas ir tikai filmās. Tas nozīmē, ka katram, izvēlētos pirmo profesiju, jāieliek stipri pamati izglītībā, taču tas vienmēr ir tikai pakāpiens, lai tiktu augstāk. Bet mēs nevaram arī pārlekt pāri kādam pakāpienam. 

Visu laiku mācīties - tā ir mana dzīve. Ja man tagad būtu nedaudz vairāk laika, labprāt atkal mācītos, un meklētu kaut ko pilnīgi atšķirīgu no līdz šim apgūtā vai darītā, piemēram studētu rakstniecību vai filozofiju. Tā ka šī nav mana pēdējā izglītība.

 Vai ir bijis kāds ļoti spilgtas vai traks piedzīvojums studiju laikā? 

Trakākais bija noslēgums, jo visu studiju laiku izjutu ļoti lielu atbildību par sevi un zināmā mērā arī par valsts pārvaldi, kurā tobrīd strādāju. Sēdēju vienā auditorijā ar tiem, kas secīgi pēc bakalaura grāda te atnākuši, bet man vēl šāds tāds grāds un amats… Nācās ievērot lielu pašdisciplīnu, jo nedrīkstēju ne špikot, ne kaut ko līferēt, ne arī pagulēt lekcijās. Biju nevis vienkārši viena no daudzajiem studentiem, bet Cipule. Citi vēroja, kā es tikšu galā ar visu. Studējot Stradiņa universitātē, jautrība bija lielāka. Studentu bohēma Latvijas Universitātē man iztrūka, visu studiju krāšņumu nevarēju izbaudīt..

Vēl atceros gadījumu, ka no kopētavas cauri parkam nesu uz fakultāti ieietu maģistra darbu. Pēkšņi pavēru to vaļā un ieraudzīju, ka nobrukušas lappuses! Un nebija portatīvā datora, meklēju iespējas, kā sakārtot lapas. Bija tieši tā, kā nereti studentiem – atlikušas pāris stundas un konstatē šādu lietu. Tāpēc visiem iesaku - nenovelciet līdz pēdējam brīdim, kaut kāda rezerve vienmēr jāatstāj! Man bija ļoti maza rezerve, un tas bija izaicinoši. Pat nosvīdu, domāju, ak, Dievs, viss ir beidzies…

Un kā tad atrisināji šo situāciju? 

Skrēju pie tuvāk dzīvojošās studiju biedres un divatā tikām galā. Viss beidzās labi, jo, kā redzat, es te sēžu jau ar grādu kabatā. 

Bez empātijas nav labas komunikācijas

Vai Tev ir gadījusies kāda liela izgāšanās, ko tagad atceries kā humoru? 

Vairāk palicis atmiņā pagodinājums, ko saņēmu komunikācijas kursā pie brīnišķīgas pasniedzējas Lilitas Seimuškānes, kura noteikti ir autoritāte manā dzīvē. Mums bija uzdevums izskatīt dažādas komunikācijas metodes, arī propagandas ietekmi - jāsagatavo referāts. Mājasdarbā atklāti stāstīju par feiliem, kas man tolaik gadījušies darba pieredzē, analizēju savu komunikāciju. Un pasniedzēja Seimuškāne teica: “Liene, šis tev ir jānolasa visam kursam!” Tas man bija ārkārtīgi liels pagodinājums, ka pasniedzējs atvēl savu laiku, lai es varētu runāt par lietām no praktiskās dzīves, kas auditorijai varbūt bija jaunas.

Vai arī pastāstīsi arī mums kādu no tiem? 

Savulaik Latvijas Infektoloģijas centru pievienoja Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcai, un tur bija diezgan lieli personāla protesti pret šo procesu. Ja māsa iepriekš varēja strādāt abās darba vietās un pelnīt naudu, tad, apvienojot slimnīcas, pēkšņi veidojās situācija, ka vairs nevar abās vietās saņemt atalgojumu. Atceros kā tagad - pie Ministru kabineta sapulcējies liels pikets, daudz darbinieku. Māsa man stāsta, kāpēc iebilst pret slimnīcu apvienošanu. Un, esot televīzijas kamerai blakus, es saku: “Mēs nevaram domāt par katru māsiņu!” Nu tas bija briesmīgs feils, jo, lai arī nevaram apturēt lielu procesu, kas ir nepieciešams (arī tagad valsts pārvaldē, ir nepieciešama integrācija), bet katram indivīdam ir arī savas intereses. Pēc tam sapratu, ka tā runāt nekad dzīvē nedrīkst. 

Otrs bija ļoti sarežģīts gadījums, kas saistīts ar C hepatīta slimniekiem, kuriem nebija pieejami medikamenti un bija vajadzīgs finansējums. Man bija jāiet runāt ar C hepatīta biedrības pārstāvjiem, kuri arī piketēja uz ielas. Biju sagatavojusies, izdomājusi, ko teikt un ka jārunā cieņpilni un ar izpratni. Bet ieraugu - uz  ķeblīša novietota gaļas mašīna, un viens ar to maļ aknas. Skats mani nošokēja, un vairs nesapratu, kas jārunā brīdī, kad pacienti savu protestu pauž tādā veidā. Ļoti liels izaicinājums savākties. Blakus - televīzijas kameras… Katra tāda situācija, kuru piedzīvo, nākamreiz jau palīdz tikt galā ar lietām.

Tā teikt, cenšamies nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem vēlreiz! 

Jā, un vienmēr jāatceras, ka komunikācijā ne tikai jāpamato un jāargumentē sava pareizā doma, mums vienmēr jāatrod empātija pret to, kas uzdod jautājumu, klausās un kuru tas skar personiski. Komunikācijā ir ārkārtīgi būtiski, lai cilvēks beigās pareizi saprastu, kāpēc un kas notiek.

Vispirms - pamatus plašākai pašrealizācijai, sirdslietas – pēc tam!

Kas bija tavs labākais lēmums studiju laikā? 

Nākt studēt vēlreiz. Tas noteikti bija mans labākais lēmums. Un bija vēl viens. Radās iespēja doties uz starptautisku konferenci Tallinā, bet vienlaikus nāktos kavēt trīs makroekonomikas lekcijas. Un es neaizbraucu uz konferenci, bet sēdēju auditorijā, kur uz tāfeles bija sazīmēti makroekonomikas modeļi ar visiem vektoriem. Skatījos un domāju: ak, Dievs, cik labi, ka nenobastoju tieši šo lekciju, jo neko no tā nesaprastu no manu studiju biedru pierakstiem. Šī ir vēl viena mācība – ja izglītojies, velti tam visu, jo tobrīd tas ir tavs galvenais uzdevums!

Un vai ir bijis arī kāds slikts lēmums?

Attiecībā uz izglītību tādu nav. Ja koncentrējies uz to, ko dari, tad visi lēmumi ir labi un pareizi.

Kāds būtu tavs ieteikums jaunietim, kas vēl tikai meklē savu nodarbošanos un vietu karjeras ceļam? 

Ieteiktu ne tikai domāt par individuālo interesi, bet, cik vērtīgs ir sapnis sabiedrībai. Kad saņem diplomu, sapnis kaut kādā mērā ir īstenots, bet seko nākamais solis. Tāpēc svarīgi ir realizēt sevi plašāk, iegūt gandarījumu ilgākā laikposmā. Jauniešiem iesaku vērtēt savu profesionālo izvēli ne tikai ar pelnītspēju, bet ar profesijas svaram sabiedrībā. Ir lietas, ko var iemācīties dzīvē vēlāk, piemēram, nekad nedomāju, ka man būs 300 rožu dārzs. Bet to var apgūt kā hobiju vēlāk. Lai jaunietis sākumā ieliek pamatu, uz kā var pakāpties ar pēc iespējas lielāku apvāršņu un sevis realizācijas iespējām. Sirdslietas varēsi mācīties visu dzīvi. Un dzīve nav īsa. Ja to dzīvo racionāli, efektīvi, tad noteikti var iemācīties ļoti daudz ko.

Liene, tavs portfolio ir diezgan biezs. Ar kuru no saviem sasniegumiem tu lepojies visvairāk? 

Ar saviem trijiem dēliem! Bet visizaicinošākais ir tieši darbs Neatliekamās palīdzības dienestā, ar diezgan lielām krīzēm un stresu, ar lietām, par kurām dzīvē iepriekš nezināju, ka protu tās darīt. Tas ir jānovērtē šajā darbā. 

Iepriekšējais raidījuma viesis ekonomists Pēteris Strautiņš tev jautā: ja šogad pavērtos iespējas turpināt studijas, ko tu izvēlētos studēt un kāpēc? 

Es studētu rakstniecību, jo man ir liels, jau gadus piecpadsmit nerealizēts, sapnis uzrakstīt bērniem savas dzimtas īso vēsturi. Tā ir no pagājušā gadsimta 20.-30. gadiem. Man ir bijuši ļoti labi, forši senči ar interesantiem dzīves gājumiem. Viss ir savākts, guļ uz rakstāmgalda, bet nav laika tam pieķerties. Ja studētu rakstniecību, tas liktu beidzot apsēsties pie galda un paveikt šo savai ģimenei. Bet, domāju, tas būtu interesanti arī citiem.

Radio NABA raidījums “Grāds kabatā” ēterā ir katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas zinātnes šīs vasaras absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.