Pirmā raidījuma viešņa – Latvijas Radio 5 ētera balss Lota Ulmane. Viņa pazīstama arī kā sociālo mediju satura veidotāja, blogere un podkāstu vadītāja, bet šoreiz viņa atceras savu studiju laiku LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē un dalās ar tur gūto pieredzi un atziņām, kas var lieti noderēt jauniešiem, kuri ir savas nākotnes izvēles priekšā, kas mēdz būt nezināma un pat biedējoša.
Lota uz LU studēt devās galvenokārt, lai satiktu un atrastu tur savas turpmākās dzīves domubiedrus. Viņa iesaka brīvajā laikā arī nedarīt neko, atpūsties un - gādāt par sevis kā cilvēka pilnveidi, un - vienkārši maukt uz priekšu!
Klauses raidījuma 1. epizodi LSM.lv!
Covid studijas un tverkošana eksāmenos…
Kā tu raksturotu savu studiju laiku vienā vārdā?
Ja godīgi, tad - tas ir Covid. Manu studiju laikā sākās pandēmija un mazāk bija klātienes nodarbību, vairāk studēšanas attālināti.
Un tas nebija tas, ko tu gaidīji…
Nu nebija gan. Man liekas, ka visiem cilvēkiem ir tendence runāt par studiju laiku izbaudīšanu, ka dosities uz ballītēm, būs komunikācija ar cilvēkiem, satiksit cilvēkus, kas paliks uz mūžu tavi draugi. Man bija pilnīgi citādāk Covid dēļ.
Tātad sentimenta īsti nav?
Es teiktu, ka mazāk. Bet tie cilvēki, ar kuriem iepazinos, tomēr tuvāki kļuva. Kā pirmajā semestrī sākām strādāt grupiņās, tā tas arī turpinājās visu studiju laikā, jo vienkārši WhatsApp vai Microsoft Teams izveidotās grupiņas izmainīt un atrast jaunus grupas biedrus bija grūti. Viņus pat īsti neredzējām vai tikai caur ekrānu.
Kā tu vispār nonāci līdz studēšanai Latvijas Universitātē?
Īstenībā gribēju studēt ārzemēs, bet pandēmijas dēļ sapratu, ka tas varbūt nebūtu visprātīgākais, ko darīt. Studējot ārzemēs, visticamāk studiju process būtu diezgan līdzīgs – arī viss notiktu attālināti. Sākumā nevarēju izdomāt, ko darīt Latvijā. Tas ir nedaudz satraucoši, ka jāizlemj sava karjera, visa nākotne tagad un tūlīt. Bet, ņemot vērā, ka jau biju komunikācijas jomā un darīju daudz lietu sociālajos tīklos, ar draudzeni bija kopīgs podkāsts, izdomāju par labu Latvijas Universitātei un par labu komunikācijas zinātnei.
Varbūt jau vidusskolā biji pārliecināta, ka dosies šajā nozarē?
Absolūti nē! Un īstenībā vēl joprojām domāju, ka mūsdienās ir ļoti veiksmīgi, ja cilvēks ir daudzpusīgs un apvieno, piemēram, komunikācijas zinātnes, jurista vai psihologa zināšanas. Jo vairāk zināšanu, jo labāk. Šobrīd pati arī domāju, kur varētu doties tālāk studēt, jo gribas vēl kaut ko darīt papildus.
Kāds bija spilgtākais vai trakākais piedzīvojums studiju laikā?
Tā kā lielākā daļa studiju bija attālināti, nav daudz trako piedzīvojumu. Kad atgriezāmies klātienē, tad jau bija jāraksta bakalaura darbs. Spilgtākais ir eksāmenu laiks. Satraukums un stress ārprātīgs. Paralēli strādāju jau Latvijas Radio 5 un likās, ka varēšu drošāk runāt publikas priekšā, bet nevarēju to izturēt absolūti nevienā eksāmenā. Es ļoti trīcēju. Man šķita, ka esmu uz skatuvītes un visi uz mani skatās - kursabiedri, lektori, profesori. Likās, ka pat dibens trīc. Man kursabiedres teica, ka izskatoties tā, it kā es tverkotu uz skatuves. Runāju it kā klases priekšā un nemitīgi pārteicos. Vienreiz profesore pat vaicāja, vai man ir redzes problēmas, jo neskatījos viņai acīs. Absolūti ienīdu publisko runu. Traumatiskā Universitātes laika pieredze bija kāpt kaut kur uz skatuves un runāt publiski.
Vai šī pieredze turpmākajā dzīvē palīdzēja pārvarēt bailes?
Noteikti jā. Īstenībā nekur citur neesmu tik ļoti satraukusies kā universitātē uz skatuves. Esmu vadījusi lekcijas skolēniem, uzstājusies pie studentiem un vadījusi pasākumus, bet nekas nav bijis tik satraucošs, kā iziet auditorijas - kursabiedru un profesoru priekšā - un stāstīt par kaut ko un pārliecināt viņus. Acīmredzot tas ir akadēmiskā aspekta, viņu autoritātes dēļ. Tas mani visvairāk satrauca, bet noteikti palīdzēja turpmāk runāt publikas priekšā.
Un tagad tam iet cauri būtu vieglāk?
Nē, goda vārds. Ja uz mani skatās kāds profesors, nospēlē autoritātes aspekts un es jūtos kā nekas.
Vai studiju gadi ir tiešām labākais laiks cilvēka dzīvē?
Attālināto studiju dēļ man vienkārši ļoti pietrūka komunikācijas ar cilvēkiem. Cik interesanti, vai ne?! Komunikācijas zinātni studējot, pietrūka komunikācijas ar studentiem.
Varbūt vari pastāstīt par kādu izgāšanos, ko šobrīd uztver ar humoru?
Es vispār esmu cilvēks, kurš “epic feilus” jeb izgāšanos jau uzreiz uztver ar humoru. Man laikam tādu studiju laikā nemaz īsti nav bijis, jo tos neuztveru kā “epic feilus”. Vienīgi publiskās runas varētu būt tas “epic feils”, ko vienkārši esmu pat jau izslēgusi no savas atmiņas.
Varbūt kaut ko esi ieguvusi no epic feiliem?
No izgāšanās momentiem esmu ieguvusi atziņu, ka dzīve nav nemaz tik nopietna un ka izgāšanās īstenībā nav nekāda izgāšanās, ka tā tāda ir tikai un vienīgi tavā uztverē.
Izdarīt lietu līdz galam un iet tālāk
Kas bija tavs spožākais mirklis, labākais lēmums studiju laikā?
Mans labākais lēmums bija turpināt studēt. Nemelošu, ka bija mirkļi, kad par to šaubījos. Strādāju radio, darbojos sociālajos medijos, un tobrīd studiju dzīve bija ļoti neliela daļiņa no manas ikdienas. Gribēju tādu foršo studiju pieredzi, bet tās nebija, tāpēc radās jautājums, vai turpināt vai ne, bet esmu ļoti priecīga, ka virsroku guva apziņa, ka vienkārši ir jāizdara līdz galam, un ļoti novērtēju un ir prieks, ka to izdarīju. Liekas tā bija spoža ideja, ka turpināju studēt.
Vai ir kāds lēmums, kuru tu otrreiz neatkārtotu?
Varbūt neprasītu tik daudz saviem kursabiedriem iedot izpildītos mājasdarbus. Nedaudz iekritu, jo man bija ļoti uzticama, vienkārši fantastiska kursabiedre. Dažreiz noslinkoju, bet viņa vienmēr man ar visu pilnībā palīdzēja. Tagad atskatoties, ļoti gribētu dažus no tiem darbiem izdarīt pati. Kaut vai saistībā ar vēsturi. Tas būtu bijis noderīgi. Bet nu daļa no mācību procesa ir arī saprast, kā labāk iziet no situācijas.
Ja tev būtu iespēja sākt visu no sākuma, vai tas būtu vienīgais, ko mainītu un darītu citādāk?
Es par šo arī aizdomājos. Man ļoti patika komunikācijas psiholoģija – kurss, kas bija tikai vienu semestri. Es nenožēloju, ka izvēlējos komunikācijas zinātni, bet tagad sāku domāt par psiholoģiju kā virzienu, kur varētu doties studēt, par cilvēku uzzināt vairāk man ļoti interesē. Bet tas ir ilgtermiņa process, jo tie nav tikai trīs gadi.
Tu pabeidzi komunikācijas zinātnes programmu. Kā tas tevi noveda pie pašreizējās karjeras?
Šķiet, ir bijis nedaudz otrādi. Mana karjera noveda līdz komunikācijas zinātnei, jo es pamatskolā iesāku darboties sociālajos medijos, biju jūtūbere. Tas man iekustināja prātu, ka gribētu kaut ko darīt par un ap komunikācijas zinātni. Līdz ar to universitātes un karjeras izvēle man ir caurvijušās. Arī šobrīd neesmu pilnībā pārliecināta par savu karjeras izvēli un kurp tā varētu vēl augt un attīstīties. Jūtu, ka esmu tikai sākumā, nevis jau varu stāstīt par panākumiem, sist sev uz pleca un teikt, ka šis ir mans labākais un spilgtākais karjeras posms.
Kas tevi pārsteidza pēc studiju beigšanas?
Nekas jau nebeidzas, ir tie paši jautājumi, tā pati neizpratne, ko dari ar savu dzīvi. Man pagājušajā gadā bija sajūta, ka ir kaut kāda krīzes situācija, jo visu laiku gribi zināt vairāk un attīstīties, kas gan laikam ir ļoti pozitīvi, ka cilvēkam ik pa laikam vispār ir šie jautājumi, ko darīt tālāk, uz kuru pusi, kurā virzienā.
Ko tu sev teiktu, ja būtu pirmajā kursā?
Laikam piestrādāt pie savas runātprasmes. Man laikam tēvs to mācīja vairāk, bet, manuprāt, tas, kā cilvēks runā, dažreiz ir pat svarīgāk par to, ko viņš pasaka. Sajūta, ko tu dod cilvēkam, bieži vien paliek vairāk atmiņā nekā pateiktais. Pirmajā kursā ļoti daudz runāju, uzskatīju, ka man ir taisnība dažādās lietās. Tagad pārliecība nedaudz citādāk pavērsusies. Teiktu tā - vienkārši runāt skaidrāk, attīstīt savu dikciju, par ko pirmajā kursā vispār nedomāju.
Kas beigās izrādījās svarīgāks - diploms vai pieredze?
Pieredze, jā, noteikti, lai gan diploms man bija vajadzīgs, lai uzsāktu darbu Latvijas Radio. Tur bez diploma vai bez studiju plāna nevarēja.
Latvijas Radio bija tavs pirmais darbs. Kā tu tur tiki? Visiem jau interesē, kā tiek kaut kādā amatiņā?
Tā kā darbojos sociālajos medijos un laikam mana reputācija nebija absolūti sabojāta, sabiedriskais medijs uzskatīja, ka varu tur atrasties. Dažiem varbūt šķiet, ka tas ir tēva dēļ, jo mans tēvs Ingus Ulmanis strādāja tolaik “Monopolā”. Varbūt. Bet, domāju, tas vairāk bija, pateicoties manai darbībai sociālajos medijos, jo viņi gribēja kādu influenceri ielikt ēterā. Vēl citus cilvēkus uzrunājuši, bet neviens negribējis celties tik agri. Man tolaik bija jāceļas jau 4.30. Ne visi labprāt izvēlas šādu darba grafiku un ikdienu. Bet man ļoti patīk celties agri no rīta. Tāpēc arī piekritu un to absolūti izbaudīju. Mums tik labi saskanēja.
Vidussskolēn, nepadodies!
Kādu viens padomu tu dotu 12. klases skolēnam?
Tas ir grūti. Tad ir sajūta, ka jāizlemj viss uzreiz un tālākais solis, ko izdomāsi, būs uz visu mūžu, un tas ir ļoti satraucoši. Atceros, kā es vidusskolā šausmīgi daudz satraucos. Biju teicamniece, man vajadzēja, lai viss ir perfekti. Mācījos visiem kontroldarbiem, nebastoju un izpratne par dzīvi bija pavisam citādāka.
Es teiktu – nepadoties! Varbūt klišejiski un banāli izklausās, bet vienkārši - maukt! “Maucam, maucam, maucam!” - tas laikam ir tas, kas man galvā skanēja, lai es turpinātu doties uz priekšu un neapstāties. Vienkārši nedrīkst jaunībā apstāties, ir jāmauc uz priekšu un kaut kādā brīdī tu kaut kur nokļūsi, un gan jau tu būsi par to priecīgs. Ir forši būt priecīgam viscaur arī tajā procesā, bet ir JĀMAUC!
Bez klišejām neiztikt – ja studiju laiks būtu filma, kāds būtu tās nosaukums? Vai nosaukumā tiešām būs kovids?
Varbūt “Ceļa gals” (Final Destination)? Tāpēc ka par šo filmu nesen iedomājos. Bet nav tiešām tik traki. Īstenībā man bija ļoti mierīga studiju pieredze. Nebija liela satraukuma, izņemot eksāmenu laiku. Bāc!, tagad nevienu citu filmu nevaru iedomāties. Varbūt varētu būt kaut kāda multene, jo multenēs ir daudz labu mācību. Varbūt “Prāta spēles” (Inside Out)? Katrā cilvēkā ir tik daudz emociju un kā tu tās izdzīvo. Jā, tā ir tik jauka, man patika.
Teici - maukt!, turpināt un darīt, darīt, bet kā nezaudēt motivāciju, jo dažreiz tomēr gribas nolaist rokas?
Spēks ir apkārtējie cilvēki. Jāizveido cilvēku grupa, jāatrod savējie, kuri viens otru visu laiku atbalstīs. Tas man ir palīdzējis vairākas reizes. Man arī patīk būt tam cilvēkam, kurš var izpalīdzēt citiem, bieži vien pati palīdzību īsti neprasīju. Bet ir jauki apzināties, ka apkārt ir tavi cilvēki, kam paprasot palīdzību, viņi tev to arī sniegs.
Ko vēlējies iemācīties studiju laikā, bet galu galā tomēr nesanāca?
Es īstenībā uz Universitāti negāju, lai mācītos. Es gāju, lai iegūtu pieredzi, lai iepazītos ar jauniem cilvēkiem, kuri arī strādās manā nozarē. Šobrīd tiešām tā arī ir, ka mani kursabiedri strādā tajā pašā nozarē un, piemēram, paprasa no aģentūrām, vai nevēlos to un to noreklamēt, vai arī aicina uz intervijām. Es gribēju atrast savus domubiedrus un šķiet, ka to arī izdarīju.
Teici, ka joprojām meklē savu īsto vietu, bet kā sapratīsi, ka esi to atradusi?
Šķiet, ka es nekad nebūšu pilnībā apmierināta ar šo vieta un nezinu, vai te palikšu. Man ir ļoti svarīgi visu laiku attīstīties kā cilvēkam. Tas savā ziņā ir dabīgi, ka gribam tiekties pēc kaut kā vairāk. Tas nenozīmē, ka neesmu apmierināta ar to, kur šobrīd atrodos, bet visu laiku domāšu par to, kā es varētu būt vienkārši vēl labāks cilvēks. Un tas varbūt dažreiz pat nav saistībā ar karjeru, bet ar to, kāds esmu cilvēks un kā uztveru šo pasauli. Kā sapratīšu to brīdi? Šķiet, ka vienkārši nebūs tāda viena brīža. Tas būs tāds nebeidzams process.
Kā vislabāk izmantot studiju laiku ārpus lekcijām, kā pavadīt jaunību, taču ne jau aprobežoties tikai ar mācībām?
Protams, ka ne tikai mācīties. Mans studiju process īstenībā nav labākais paraugs, jo, kad nebija studiju, tad es strādāju, un, ja nestrādāju, tad mācījos. Man vispār netīk tusēt. Man nepatīk daudz iet uz ballītēm. Un galvenais ir atrast cilvēkus, ar kuriem var izveidot dziļas emocionālas attiecības.
Ārpus studijām der atpūsties, tas ir ļoti nepieciešams. Cilvēks nevar tikai maukt. Nevaram tikai strādāt. Mums ir arī kārtīgi jāatpūšas, un nevis jānodarbojas ar kaut kādiem hobijiem, jo hobijs savā veidā arī ir darbs. Ir tiešām vienkārši kaut vai jāpaguļ. Gulēt - tā ir arī laba lieta, ko darīt ārpus studiju laika.
 absolventiem pēc augstskolas diploma saņemšanas, ar kādām domām un izjūtām viņi atceras studiju laiku, ko iesaka likt aiz auss topošajiem studentiem - kā izdarīt savu "liktenīgo" izvēli, kā rīkoties pēc Alma Mater durvju atvēršanas un tad, kad studiju cēliens laimīgi noslēdzies - par to visu un vēl vairāk vēsta jauns "Radio NABA" raidījums -"Grāds kabatā", kas pie klausītājiem nāk katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas zinātnes studenti - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš. ){kind=link}