Klausies raidījuma 10. epizodi LSM.lv vai Spotify!
Skatuves sajūta atnāk jau skolā
Kurā brīdī tu saprati, ka būsi aktieris un savu ikdienu saistīsi ar skatuvi?
Sen, ļoti sen. Ja pareizi atceros, tas bija vidusskolā. Toreiz bija ļoti daudz, ko darīt uz skatuves: koris, tautas deju ansamblis, improvizācijas teātris vai dažādi skolas pasākumi. Man patika tas, ko varēju dot, un tas, ko man bija gods saņemt pretī no zālē sēdošajiem – enerģiju, katarsi, sinerģiju. Sapratu un jutu, ka tas ir manējais. Uz turp arī mērķtiecīgi devos.
Kā vienā vārdā tu raksturotu savu studiju laiku?
Izaicinošs, bet ļoti pozitīvā nozīmē. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, nezināms un līdz ar to arī ļoti interesants.
Kā tu vispār nonāci līdz Latvijas Universitātei? Pirms tam tev bija iegūts bakalaura grāds mākslās. Kāpēc izvēlējies Juridisko fakultāti?
Te jāsaka paldies manai sievai, kura par šo programmu uzzināja no savām draudzenēm. Šīs programmas lielākā priekšrocība bija un, ja nemaldos, joprojām ir tā, ka to var apgūt cilvēki bez iepriekšējas juridiskās izglītības.
Tiek dota iespēja stiprināt savas zināšanas likumos un iemācīties ļoti noderīgas lietas organizāciju vadītājiem un dažādu līmeņu cilvēkiem. Vienlaikus tu iemācies pastāvēt par sevi. Beidzot uzzini, cik svarīgi ir izlasīt jebkuru līgumu, ko tev dzīvē noliek priekšā –, lai pastāvētu par sevi un lai dzīvē tevi neviens “neapčakarētu”. Lai viņiem būtu grūtāk. Jo tu lasi līgumus.
Tātad tevi studēt pamudināja sieva?
Absolūti. Man bija arī tas gods studēt kopā ar sievu. Vai varat iedomāties vēl ko labāku - mēs bijām kursabiedri?! Studējām laikā, kad nācās pāriet Covid režīmā. Sēdējām vienas istabas katrs savā galda galā un piedalījāmies lekcijās. Tas bija neparasts studiju formāts. Vienlaikus varējām viens otram palīdzēt, atbalstīt un nonākt galā kopā. Tāpēc ar lepnumu varu teikt, ka šis maģistra grāds ir mums abiem.
Uz izlaidumu arī devāties kopā?
Mums ģimenē pieteicās otrā atvase… Līdz ar to programmu absolvējām ar divu gadu atšķirību – es ātrāk, sieva vēlāk. Tāpēc varējām apmeklēt viens otra izlaidumu.
Līgumi un Dailes teātris
Vai studijas maģistrantūrā pēc tam ietekmēja arī tavu karjeru?
Absolūti. Man jau bija sākusies brīnišķīgā iespēja strādāt Dailes teātra izpilddirektora amatā. Iegūtās zināšanas man joprojām noder katru dienu – komunikācijā ar ārzemju producentiem, ar orientēšanos likumos.
Protams, ļoti cienu mūsu teātra juristes kompetenci un bieži viesojos pie viņas kabinetā ar jautājumiem, kuros viņa noteikti ir daudz spēcīgāka. Bet tā bāze, ko sniedza studiju programmā, man palīdz. Domāju, katram, kurš šo programmu ir apguvis, ir daudz vieglāk un cilvēks pa dzīvi var iet pārliecinošāk daudzos jautājumos.
Lai gan studēji Covid laikā, kas palicis atmiņā kā spilgtākais piedzīvojums?
Pati iestāšanās universitātē bija piedzīvojums. Mākslinieciskam, radošam cilvēkam iestāšanās šādā fakultātē jau bija diezgan traks solis. Bet es to absolūti nenožēloju. Esmu pagodināts, ka bija šī iespēja.
Vēl viens traks un drosmīgs lēmums bija uzrunāt profesoru Jāni Kārkliņu par savu maģistra darba vadītāju. Biju saklausījies, ka profesors ir superkompetents, superstingrs un daudziem varbūt no viņa ir mazliet bail. Bet es nodomāju, ka tieši tāpēc man viņš jāuzrunā. Un sadarbība mums izvērtās vairāk nekā veiksmīga.
Kā tu spēji apvienot teātri ar studijām?
Bija Covid, nebija jau teātra, un bija laiks studēt. Esošos formātus diezgan veiksmīgi varēju apvienot. Šīs programmas studiju režīms vispār ir ļoti pateicīgs cilvēkiem, kuriem paralēli ir darbs un citas nodarbošanās.
Kādas bija lielākās atšķirības, studējot Kultūras akadēmijā un Universitātē?
Kultūras akadēmijā aktiera arodā ir daudz vairāk prakses – deja, aktiermeistarība un citas nodarbības. Teorijas procentuāli ir mazāk. Savukārt Latvijas Universitātē joprojām apbrīnoju visus, kuri Juridiskajā fakultātē mācījušies un absolvējuši to pirms mājaslapas likumi.lv. Katru likumu studēt un pārzināt grāmatas formātā, burties tam cauri, spēt atrast vajadzīgo un orientēties – tas ir iespaidīgi. Viņi tāpēc ir daudz kompetentāki tajā visā. Tagad Juridiskās fakultātes labākais draugs katram studentam ir Ctrl+F uz klaviatūras. Ieraksti atslēgvārdu “likumi.lv” un ātrāk nokļūsti pie vēlamā rezultāta.
Droši vien Ctrl+F ir draugs ne tikai Juridiskajā fakultātē, bet gandrīz visur, kur jāmeklē daudz informācijas...
Lai nediskriminētu, – arī Command+F.
Visgrūtāk pie mammas krustmātes
Kas ir tava studiju laika lielāka vai mazāka izgāšanās”
Programmas personas datu apstrāde jeb GDPR kurss manam prātam bija par sarežģītu. Nācās vairāk ieguldīties un prasīt kursabiedru palīdzību, lai saprastu, kas ir kas. Izrādās, pat ja es tagad izietu no šīs studijas un uz ielas izkliegtu tavu personas kodu, tā jau būtu datu apstrāde. Tur bija ļoti daudz nianšu un ko prasa regulas. Man jau tagad, par to runājot, kļūst grūti… Tā bija tēma, ar ko mocījos. Ar pārējo tiku galā.
Vai studiju laikā daudz nācās uzstāties auditorijas priekšā?
Nē, tikai tiešsaistes nodarbībās, lekcijās vai aizstāvot maģistra darbu, kas arī notika tiešsaistē. Tie bija nelieli izaicinājumi, bet tur nāca palīgā mana pamatprofesija, kas ļauj būt mierīgākam pirms šādām uzstāšanās reizēm.
Kas ir bailīgāk – uzstāties uz skatuves vai kursabiedru priekšā, piemēram, aizstāvot maģistra darbu?
Kursabiedru priekšā absolūti ir daudz bailīgāk un stresaināk, jo darba vide tomēr ir ierasta, un esi iemācījies ar to tikt galā. Vistrakākais ir aizbraukt pie mammas krustmātes uz vārda dienu, kur ir sanākuši septiņi radi, un norunāt kaut kādu dzeju. Tas vispār nav iespējams. Tad pulss uzlec līdz 200. Tad jau vieglāk ir, kad Daugavmalā ir sanākuši 20 tūkstoši cilvēku.
Vai aktierim ir iespējams pilnībā sagatavoties neparedzamām situācijām?
Nē, tas nav iespējams. Dzīve līdz ar to ir patīkami pārsteidzoša un krāšņa, jo nezini, kas tevi gaida aiz stūra.
Ja tiesas būtu kā amerikāņu filmās…
Vai tu varētu sevi iedomāties citā jomā, piemēram, būt par juristu tiesību jomā?
Varbūt, ja tas būtu kā filmās – amerikāņu tiesu sistēmā, kur viss notiek citādāk. Man diemžēl ir nācies būt tiesu zālē kā lieciniekam konkrētos gadījumos. Šķiet, ka pie mums viss tiek risināts tik ļoti ilgi un skrupulozi. Tajā ir arī ļoti daudz negatīvā, jo vienmēr ir viena puse, kas zaudēs, un ar to kaut kā ir jātiek galā. Tāpēc man ir grūti iedomāties, ka es to ilgtermiņā varētu tolerēt. Es izvēlos dzīvot priecīgākā dzīves sadaļā un uzticēt to tiem, kam ir pietiekami stipri nervi un profesionalitāte ar šīm emocijām tikt galā dienu no dienas.
Vai tu gribētu, lai Latvijā tiesas sēdes būtu drastiskākas?
Nē, absolūti ne. Reiz sarunu festivālā “Lampa” Augstākās tiesas priekšsēdētājs Strupiša kungs ļoti precīzi atbildēja uz jautājumu, kāpēc tiesvedības Latvijā šķiet tik ilgas, – ja viss notiktu ātrāk, palielinātos iespēja kaut ko palaist garām un nepamanīt, katra lieta netiktu izskatīta pietiekami rūpīgi, lai pieņemtu pareizo lēmumu un tas būtu tiesisks un godīgs. Tomēr man vienalga šķiet, ka varētu procesu kaut kā optimizēt.
Ja tu šodien studētu pirmajā kursā, kādu padomu sev dotu? Varbūt – neatlikt visu uz pēdējo mirkli?
Tas nav iespējams, tā ir katra studenta norma. Ar garantiju, ka būs pēdējā brīdī. Juridiskās fakultātes dekāns Danovskis jau pašā sākumā mums pateica, ka tā notiks, bet bauda par padarīto un saņemtais diploms būs tā vērts, un gandarījums būs divreiz lielāks. Mana pieredze nav labākais piemērs, jo es vienkārši maucu līdz galam, un būs. Ja kāds ir pieņēmis lēmumu studēt šajā programmā, tad vienkārši ir jādara, nevis “paskatīšos, vai man patiks vai ne”. Tas ir pieaugušu, nobriedušu cilvēku lēmums studēt šo programmu, lai papildinātu savas kompetences.
Jebkurš var būt laimīgs
Kas ir tavs lielākais iedvesmas avots?
Šobrīd bērni - skatīties, kā viņi izzina pasauli un mācās pastāvēt par sevi, kā lēnām izkopj savas tiesības uz šo vai to rotaļlietu un kuram pirmajam tiks kakao.
Bet, kad tavi bērni būs paaugušies un nonāks 12. klasē, viņiem būs jādomā, ko darīt tālāk, ko tu tad ieteiksi?
Es neesmu vēl gatavs tam, ka viņi būs lieli, gribu, lai viņi vienmēr ir maziņi, guļ dīvānā man klēpī un klausās pasaciņu. Baudu vēl šo romantiku.
Tomēr jau tagad varu pateikt, ka viņus atbalstīšu, lai ko arī viņi vēlāk izvēlētos darīt. Esmu absolūti pārliecināts, ka katrs cilvēks, ja ir labākais savā jomā, var darīt jebko – un nopelnīt iztiku, nodrošināt savu ģimeni un būt priecīgs un laimīgs. Tu vari būt labākais fotogrāfs, ražot vislabākos mikrofonus, būt pieprasītākais jurists konkrētā jomā vai ārsts - ja esi labākais, tev dzīvē viss būs kārtībā.
Saprotam, ka tu jūties tā, it kā būtu savā vietā, vai ne?!
Pareizi.
Bet kā tu skolēniem izstāstītu, kā viņi varēs saprast, ka atrodas savā vietā?
Izbeigt tik daudz būt sociālajos tīklos. Šķiet, ka tā informācijas gūzma, kam iet viņiem cauri, rada nesaprašanu – kas esmu, kur esmu, ko man tagad darīt savā dzīvē, jo ir miljons iespēju. Liekas stilīgi būt influencerim, bet vai es būšu influenceris visu mūžu? Vai visi būsim par influenceriem un ietekmēsim līdz mūža beigām?
Uzskatu, ka vajag atgriezties pie saknēm. Saprast, kas esi, un runāt ar cilvēkiem. Mani ļoti kaitina situācijas, kad cilvēki, pāri restorānā sēž telefonos un nerunā viens ar otru. Lai gan sieva neļauj, es gribētu izsist tālruņus viņiem no rokām un uzkliegt: “Vai jūs, lūdzu, varat savā starpā sarunāties?!” Reiz gāju pa ielu gar restorānu, redzēju šo ainu pie galdiņa, pieklauvēju pie loga un ar zīmēm parādīju, lai viņi runā savā starpā, jo atnākuši taču uz randiņu.
Kādus pasākumus tu ieteiktu apmeklēt?
Vajag apmeklēt kvalitatīvus pasākumus ar labu saturu un pievienoto vērtību. Piemēram, paklausīties kāda biogrāfiju vai stand-up par kādu dzīvi. Ir jāapmeklē tie pasākumi, kas iedvesmo. Latvija ir bagāta ar festivāliem un dažādu žanru sarīkojumiem. Katrs var atrast savējo un uz tiem arī jāiet. Varbūt tieši vajag aiziet uz kaut ko tādu, uz ko nekad neesi bijis.
Mums ar sievu ir bijusi tradīcija, ko gribēsim atjaunot, - viņa izvēlas nejaušu pasākumu no konkrētās randiņa dienas piedāvājuma saraksta un kopā tad arī dodamies uz to. Šādi reiz nonācām Rīgas mākslas telpā uz sarīkojumu, uz kuru citādi nekad nebūtu aizgājuši, - uz vēderdeju festivālu. Tā izrādījās brīnišķīga pieredze.
“Tikai mēs viens otram varam palīdzēt!”
Iepriekšējais “Grāds kabatā” viesis – LU rektors Gundars Bērziņš – nākamajam viesim – Tev – uzdod šādu jautājumu: ja tu šodien atgrieztos pirmajā kursā ar tām zināšanām, kas tev ir tagad, kādas trīs lietas tu izdarītu jau pirmajā studiju semestrī?
Man paveicās, ka kurss, kurā sākām studēt, uzreiz kļuva par lielu ģimeni. Viens otram palīdzējām, prasījām padomu, atbalstījām. Ja tā nebūtu, es droši vien saņemtu drosmi un pateiktu: “Hei, esam kopā šeit! Mums pēc tik un tik gadiem ir jāfinišē, un tikai mēs viens otram varam palīdzēt, jo arī tad, kad absolvēsim, būsim tie, kam visu dzīvi varēsim palūgt padomu.” Tāpēc vairāk jātīklojas. Tik daudz nebūsim sociālajos tīklos, vairāk komunicēsim un runāsim!
Ja sauktu ļoti konkrētas lietas, tad, iespējams, nopirktu mēnešbiļeti, ja dzīvotu tālu no centra, lai ietaupītu līdzekļus. Un varbūt uztetovētu sev kādu solījumu, kuru nevarētu pārkāpt, jo tas ir – ietetovēts, tāpat kā režisoram Dmitrijam Petrenko.
“Grāds kabatā” skan Radio NABA ēterā katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.