Klausies raidījuma 8. epizodi LSM.lv vai Spotify!
Man vienkārši patika
Kā tu savu studiju laiku Latvijas Universitātē raksturotu vienā vārdā?
Man ļoti patika. Vienkārši patika.
Vai grāmatas un bibliotēkas tev vienmēr ir bijušas mīļas?
Jā, man grāmatas un bibliotēkas vienmēr ir bijušas mīļas. Un noteikti arī vēstures studijas atvēra jaunus apvāršņus. Tas, ko lika izlasīt, man vienkārši norāva jumtu. Tas šķita ļoti iedvesmojoši. Arī profesoru vēlība un dāsnums ieteikt kaut ko izlasīt, mudināt domāt pašai savas domas par izlasīto, komentēt, eksperimentēt ar savām reakcijām par grāmatām — tā ir bijusi ļoti bagātinoša pieredze.
Kā tu nonāci Latvijas Universitātē?
No vienas puses, likumsakarīgi, no otras puses, — nejauši. Biju domājusi studēt medicīnu, jo abi mani vecāki ir ārsti. Un vēl arvien reizēm liekas, ka varbūt tomēr vajadzēja studēt medicīnu un es būtu kļuvusi par labu ārsti?...
Mēs bijām pirmie, kas vidusskolā kārtoja centralizētos eksāmenus, arī vēsturē, un ieguvu tajā ļoti augstu vērtējumu. Un līdz ar to diezgan automātiski nonācu vēstures studijās. Paralēli mēģināju stāties arī baltu filoloģijas un socioloģijas studijās. Atceros, interesants bija gan rakstiskais baltu filoloģijas iestājeksāmens, gan arī socioloģijā tas bija ļoti aizraujošs. Bet iznākumā iestājos vēsturniekos.
Profesora Gavriļina faktors
Kas bija vērtīgākais, ko ieguvi studijās?
Ieguvu savu ceļu, pa kuru man ir jāiet. Tas notika, pateicoties tam, ka mani burtiski jau pirmajā semestrī savā paspārnē un aizgādībā paņēma profesors Aleksandrs Gavriļins, kurš palīdzēja man noformulēt interešu loku kultūras mantojuma jautājumos, iedrošināja domāt plašāk, redzēt vēstures un mūsdienu mijiedarbību un saprast arī savas karjeras tālāko attīstību.
Arī daudzi studiju kursi ļāva ieraudzīt pasaules lietas kontekstā ar šodienas izaicinājumiem — vai tā bija Rietumeiropas vēsture, vai vēstures palīgdisciplīnas, kas man deva iespēju gan aizrauties ar muzeoloģiju, gan saprast, kas ir heraldika, gan arī domāt par citiem jautājumiem.
Vēlāk šie profesori man kļuva par atbalstu, ļāva ieraudzīt lietas, uzdrīkstēties, noticēt saviem spēkiem, arī kritikai, kurai varu uzticēties. Arī turpmākajos gados profesors Gavriļins bija viens no maniem nozīmīgākajiem padomdevējiem, mentoriem, kritiķiem un ceļa rādītājiem.
LU mantots paradums mācīties
Tu turpināji studēt ārzemēs. Kā atšķiras Latvijā, Vācijā un Austrālijā gūtā studiju pieredze?
Manuprāt, tā bija ļoti gudra izvēle Latvijā studēt bakalaura līmenī, jo tas man iedeva labu pamatu vēlākajam startam starptautiski, ieguvu oriģinālas domas, jo biju izlasījusi tik daudz ko, ko citur mana vecuma jaunieši bakalaura studijās nebija lasījuši. Bija, par ko sarunāties, ko salīdzināt, ar ko sevi pārstāvēt.
Manī bija nostiprinājās labs paradums mācīties. Nonākot Vācijā, Austrālijā un vēlāk Amerikā, ļoti labi jau zināju, ko nozīmē mācīties. Un to man iemācīja Latvijas Universitāte - spēju mobilizēties, kad vajag, arī pēdējās nakts sacensības ar sevi un miegu, lai paspētu iesniegt visus darbus laikā, arī spēju saņemties, nepadoties un izdarīt. Ļoti būtisko mācīšanās paradumu iemantoju tieši bakalaura studijās LU.
Visam teikt “jā”
Kāds bija tavs spilgtākais vai trakākais piedzīvojums studiju laikā?
Es nebiju pārāk traks students — drīzāk esmu ļoti aizrautīgs cilvēks, kas vienmēr labprāt kaut kur iesaistās un piedalās. Jau pirmajā semestrī iesaistījos Latvijas Universitātes Studentu pašpārvaldē un Vēstures un filozofijas fakultātes dažādās studentu aktivitātēs. Ļoti patika burziņi, dinamika un prieks par kopā dzīvošanos līdzās studijām - studentu pašpārvaldes un studentu aktivitāšu norises.
Man bija prieks, ka biju arī daļa no “Radio NABA” dibināšanas un iesaistījos Latvijas Universitātes avīzē. Vienkārši piedalījos dažādos pasākumos un daudz kam teicu “jā”. Tas, kas raksturo manu bakalaura studiju periodu un varbūt it tas trakākais piedzīvojums, - ir vienkārši visam teikt “jā”! Braukšu, organizēšu, piedalīšos, darīsim! Tas ir tāds vieglums — nebaidīties un būt drosmīgiem.
Studijas ir ļoti skaists laiks ar to, ka to vienkārši pieņem un ļaujies plūdumam. Tas ietver arī dažas naktis, kad intensīvi jāmobilizējas un jāsaņemas izdarīt saistības attiecībā uz mācībām, reizumis jāmāk izskaidrot profesoriem, kāpēc nebiji kādā lekcijā vai jāmēģina pārliecināt, ka drīksti darbu iesniegt vēlāk, un arī jāpiedzīvo sakāve, kad kāds tev atsaka. Galvenais - bakalaura studijās ejamais ceļš ir milzīgs dzīvesprieks.
Kāds bija mīļākais pasākums, ko noorganizēji?
Bija daudz mīļāko pasākumu, kuros iesaistījos. Bet visneparastākā bija mana pieredze, vienu semestri strādājot “Radio NABA”. Darbs tur manī atvēra “tu to vari” šķautni. Ķeries klāt un izdari lietas, kas neienāca prātā, ka tu tās spētu. Bakalaura ceļam tieši tam ir jākalpo — līdzās studijām izmēģināt roku dažādās nozarēs. Un priecājies, kad redzi, ka vari būt ceļa pavadonis tādam lielam projektam, kāds ir “Radio NABA”, kas Madaram Štramdieram ir izdevies fantastisks, un vari drusku lepoties — es arī mazliet gāju līdzās šim lielajam notikumam.
Pašpārvaldes drošā aizmugure
Kas, tavuprāt, ir galvenais ieguvums no iesaistes studējošo pašpārvaldē?
Tas ir kontaktu loks un dažādo prasmju sinerģija — ieraudzīt citu cilvēku stiprās puses, idejas, kas tev nekad neienāktu prātā. Tā ir arī iespēja saprast savu lomu — kad tu esi vadošais un kad esi komandas biedrs. Ir iespēja izkāpt ārā no savas profesionālās piederības un ieraudzīt studiju biedrus no citām nozarēm — fizmatus, ekonomistus, žurnālistus, biologus. Studējošo pašpārvalde bija kā tāds patīkams portāls, caur kuru ieiet un satikt cilvēkus, ar kuriem visticamāk citādi nebūtu satikusies. Tas ir ļoti liels ieguvums.
Otra lieta — pašpārvalde vienkārši iedrošina jaunieti izmēģināt sevi dažādās lomās. Pašpārvalde ir kā droša aizmugure personības eksperimentiem, idejām un arī neveiksmēm. Ir vērts izmantot pašpārvaldi kā vietu idejas testēšanai un vērts arī kļūdīties, atļauties, ka būs veiksmes un neveiksmes cikls, bet vienalga atrodies kopdarbā, kad tu mācies, analizē un domā.
Ļoti novērtēju šīs iespējas būt klāt, ko deva pašpārvalde. Nekad nebiju ievēlēta Studentu pašpārvaldē, bet tur vienkārši iesaistījos. Tāpēc gribu jauniešiem ieteikt negaidīt sevis validāciju - vai kāds mani izvēlēsies un ievēlēs, bet vienkārši iet un piedalīties. Mūsu Latvijā ir ļoti maz, tāpēc varam ļaut piedalīties ikvienam.
Labākie gadi un “tu vienmēr varēji labāk”
Pēc tevis ar degsmi stāstītā teju jāsecina, ka studiju gadi ir vislabākais laiks cilvēka dzīvē!?
Man liekas, ka studiju laikā sākas labākie gadi cilvēka dzīvē. Studijām noslēdzoties, labākie gadi nebeidzas, bet studiju gadi noteikti ir palaišanas mehānisms labākajiem gadiem mūsu dzīvē.
Vai studiju laikā ir gadījusies arī kāda liela izgāšanās, uz ko tagad raugies ar humoru?
Bija bakalaura darba aizstāvēšana. Domāju, ka man ir ļoti labs bakalaura darbs, bet profesors pateica: “Es tev ielieku deviņi, jo tu vienmēr varēji labāk.” Man tā likās šausmīga izgāšanās. Gāju pa Tērbatas ielu mājās un raudāju. Jutos briesmīgi. Likās, ka esmu caurkritusi. Bet vienlaikus tas bija viens no visspēcīgākajiem rokas pasniegšanas brīžiem, ko profesors man devis, pasakot - tu noteikti vari. Tas man palīdzēja ieraudzīt, ka varu. Ir vērtība tajā, ja kāds pasaka, ka tu vari labāk. Un to vajag pieņemt ar cieņu un pazemību.
Vai, vadot Latvijas Nacionālo bibliotēku, ir bijuši kādi kuriozi?
Noteikti ir bijuši kādi komunikācijas pārpratumi, par kuriem pēc tam var tikai pasmaidīt un atzīt tos. Bet, tiem notiekot, sajūta gan abās pusēs ir ļoti reāla… Labākās mazās lietas ikdienas darbā ir tās, kad spēj pamanīt problēmu iepriekš un novērst kļūdu, piemēram, pārorganizējot pasākumu, un nākt pretī sadarbības partneriem vai klientiem, paspēt kaut ko izdarīt labāk.
Jāgrib arī dot
Ko vērtīgu iemācījies ārpus lekcijām?
Jau pirmā studiju gada novembrī sāku paralēli strādāt par projektu asistenti UNESCO Nacionālajā komisijā, vēlāk Rīgas domē Bērnu un jauniešu centrā “Laimīte” par jaunatnes projektu koordinatori. Visu laiku paralēli studijām kaut ko darīju, iesaistoties dažādos projektos, organizējot pasākumus, uzņemoties projektu rakstīšanu un vadīšanu. Paralēlajos darbos veiktais paplašināja un pilnveidoja manas kompetences un prasmes. Tas man deva arī dzīvesprieku, aizrautību un kontekstu studētajam.
Kā nokļuvi līdz savam pirmajam darbam?
Biju brīvprātīgā jau visus vidusskolas gadus UNESCO Nacionālajā komisijā, iesaistījos Rīgas pilsētas projektā par Hanzas dienu rīkošanu 2011. gadā, kas vēlāk pārauga jaunatnes skolas projektā un Rīgas domes skolēnu domes projektā. Tieši brīvprātīgais darbs atvēra durvis maniem pirmajiem darba piedāvājumiem. Tās likās salīdzinoši mazas iespējas, un tas nebija peļņas darbs, bet tās bija pirmās durvis, kas atvērās. Un atkal ir jāmāk tām teikt “jā”. Lai atrastu pirmos darbus, ir jāgrib arī pašam dot, nevis tikai jādomā, kā pelnīšu, kā saņemšu uzmanību, atzinību un kā mani novērtēs.
Ir jāgrib dot. Pirmā pieredze gadiem ilgi ir jāaudzē caur savu devīgumu un ziedošanos. Tas ir būtiski, lai iegūtu pirmo darbu — gribēt piedalīties lielākā notikumā, dodot savu pienesumu. Caur to ļoti daudz mācāmies.
Ja tev būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai būtu kaut kas, ko tu darītu citādāk?
Viena lieta, ko ļoti nožēloju, — es neaizbraucu Erasmus apmaiņā. Netiku. Jau biju sākusi mācīties vācu valodu. Ja varu ko ieteikt, tad Erasmus šobrīd ir brīnišķīga iespēja, kas būtu jāizmanto katram studējošajam. Tā ir ļoti liela dāvana un iespēju grozs. Un, otrkārt, kad esat aizbraukuši Erasmus programmā, ir vairāk jāceļo apkārt. Es izceļojos pa Eiropu, piedaloties dažādos jaunatnes programmu projektos, bet uzskatu, ka tas jādara vēl vairāk, izmantojot akadēmiskās iespējas. Ne tikai jauniešu projektos, kas vairāk saistīti ar starpkultūru dialogu, pieredzes apmaiņu vai tīklošanos, bet tieši akadēmiskā līmenī. To tagad es noteikti darītu vairāk un aktīvāk.
Un trešais ieteikums — es laikam aktīvāk būtu apmeklējusi zinātniskās konferences, īpaši vēstures zinātnē. Toreiz man neienāca prātā, ka drīkstu uz tām iet. Likās, ja vēl nav maģistra grāda, nedrīksti tur līst pa durvīm iekšā. Bet tā īsti nav. Tas ir iekšējs aizspriedums, kas arī tagad varētu būt daudziem studējošajiem. Bet, jo agrāk tu ej, jo agrāk redzi, kā notiek konferences, par ko tur runā, ātrāk atrodi savu virzību. To noteikti būtu sākusi darīt daudz agrāk, ja būtu sapratusi un uzdrīkstējusies.
Būt par kungiem, nevis kalpiem
Vai ir kādas prasmes vai zināšanas, ko tu ieteiktu apgūt ikvienam jaunietim?
Es vienkārši ieteiktu lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt, un nodoties dziļajai lasīšanai. Uzskatu, ka šobrīd izšķirošā mūsu iespējamās attīstības paātrinājuma gravitācija būs spēja lasīt, mācīties un mūsu pašu kognitīvās spējas.
Ja saglabāsim, attīstīsim un asināsim savas dziļās lasīšanas spējas, savu intelektu, kognitīvo domāšanu neatkarīgi no jebkādiem rīkiem, mēs varēsim būt kungi šiem rīkiem. Šobrīd riskējam ļoti viegli kļūt par to kalpiem. Domāju, ka mūsu iespēja ir par tādiem nekļūt. Tā ir mūsu izvēle.
Tāpēc es noteikti aicinātu jauniešus ķerties klāt literatūras klasikai, lasīt profesionālo literatūru pašiem, nevis tās kopsavilkumus. Izmantot studiju gadus, lai izlasītu fundamentālos pamatus — kāpēc kāds ir attīstījis idejas: ekonomikā, socioloģijā, politoloģijā vai vēsturē — kas ir idejas, kas novedušas pie pētījumiem.
Tas ir ārkārtīgi gandarījumu nesošs izziņas process, kas veicina paša zinātkāri, izprastkāri un aizrautību ar nozari. Liekas, ka ļoti viegli varam pazaudēt šo aizrautību, ja tikai un vienīgi iekrītam ekrānu valgos. Tad tā būs tikai tāda blāva sajūta. Bet lasot pašam un iedziļinoties, iegūstam gluži vai superspēju — pašam būt tam, kas gan lemj, domā un vada, gan arī pašam būt gatavam piedāvāt jaunas idejas.
Meklēt sev mentorus
Kas būtu tavs ieteikums jaunietim, kurš vēl tikai meklē savu jomu, nišu, nodarbošanos?
Es noteikti aicinātu jauniešus piedalīties Karjeras dienās, Ēnu dienās, apmeklēt un paskatīties, kas ir tās jomas, kurās viņi var doties strādāt. Noteikti nebaidīties studēt jebko, kas kaut nedaudz interesē, jo pēc tam vienmēr ir iespējams piemācīties kaut ko klāt. Nebaidīties arī negribēt studēt. Ja jūti, ka šobrīd nevari un tev šobrīd nav intereses, vari uzreiz to nedarīt, bet meklēt citas savas pieredzes un izaugsmi.
Es jauniešiem ieteiktu meklēt sev mentorus dzīvē. Cilvēkus, kas ir labvēlīgi jums un palīdz izcirst katram savu dzīves ceļu. Kāds to atradīs akadēmiskajā vidē, cits profesionālajā dzīvē, bet trešais bērnu un jauniešu centrā, jo tur kļūs par brīnišķīgu jaunatnes pedagogu, vai tas būs kāds, kas taps par tautas deju kolektīva vadītāju.
Nebaidīties atrast un ieraudzīt šos cilvēkus. Mēs pārāk maz izmantojam iespēju viens otram palīdzēt un pasniegt roku. Dienas beigās katru piepilda īpaša sajūta, kad tu esi kādam palīdzējis. Tas ir labs motivators arī tiem, kas sniedz savu roku, nevis tikai tiem, kas saņem. Jo viņi zinās, kā to nodot tālāk. Kādu dienu tie, kas saņem, būs tie, kas pasniegs roku citiem.
Kas svarīgāks – diploms vai pieredze?
Ja tavs studiju laiks būtu filma, kāds būtu tās nosaukums?
Pirmā doma, kas ienāca prātā, ir vācu filma “Lolas skrējiens” (“Lola rennt”). Tie, kas nav redzējuši, lūdzu, noteikti noskatieties!
Iepriekšējā “Grāds kabatā” viešņa Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina nākamajam viesim atstājusi šādu jautājumu: kura studiju laikā gūtā atziņa vai prasme ir izrādījusies visvērtīgākā tavā karjerā?
Īsi un esenciāli - prasme strādāt. Uzskatu, ka studiju laikā es ieguvu spēju strādāt, lasīt, savākties, ieguldīties, un tas ir bijis izšķiroši manā tālākajā karjerā. Tā ir prasme sevi motivēt, uzrakstīt darbu labi, griba piepūlēties.
Man liekas, ka ļoti būtiska ir ideja par piepūli un rūpēm — ka man rūp jautājums, ko pētu vai kas ir nonācis manā pētniecības lokā.
Vai turpmākajā karjerā vairāk noderējusi pieredze vai diploms?
Gan diplomam, gan pieredzei ir nozīme, abi kaut ko liecina par personību. Abi kaut kādā ziņā parāda spēju pielāgoties, ieguldīties un piepūlēties.
Līdz ar to gan diplomam ir nozīme, gan pieredzei. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur es strādāju, diplomam nenoliedzami ir nozīme. Tā ir piederība vēstures zinātnei, pieredzei kultūras mantojuma jomā, kā arī starptautiskā līmenī. Protams, tagad arī teorētiskās zināšanas sabiedrības vadībā ļoti palīdz.
Motivācijai — prom no ekrāniem un uz bibliotēku
Studentiem sācies jauns studiju gads. Kā nezaudēt motivāciju un kā to iegūt?
Es aicinātu cilvēkus atslēgties no sociālajiem tīkliem, lai nezaudētu motivāciju, jo sociālie tīkli mēdz mūs ļoti demotivēt — netiešā veidā gan pārstimulējot, gan liekot sevi apšaubīt un salīdzināt. Tā mēs ieejam ļoti neveselīgā ciklā, kas nav nepieciešams. Noteikti aicinātu izmantot iespēju atslēgties no sociālajiem tīkliem un ekrāniem, īpaši tad, kad ir jāstrādā un jāizdara lietas.
Un otra lieta — lai saglabātu motivāciju, nāciet uz bibliotēku! Bibliotēka ir labākā apņemšanās ierīce. Tu sēdi kopā ar cilvēkiem, kas tāpat piedzīvo radošās mokas bakalaura vai maģistra darba tapšanā, kas iet cauri saņemšanās cīņai, mācoties eksāmeniem vai pārbaudes darbiem. Tā ir ļoti motivējoša vide.
Vienlaikus bibliotēka ir ļoti mierīga un klusa vide, kas ir ekskluzīva mūsdienu apstākļos, kur viss ir ļoti straujš, mainīgs, īss un fragmentēts. Un tad ir viena milzīga pārliecība bibliotēkas personā, kas tevi stiprina — tu to vari.
Ja kādam šobrīd vajag motivāciju, nāciet uz Latvijas Nacionālo bibliotēku!
“Grāds kabatā” skan Radio NABA ēterā katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.
